Rietumos no Manhetenas aiz Hudzonas upes atrodas Ņūdžersija, no kuras vēdekļveidīgi visos virzienos atzarojas daudzas pilsētas. Otrā Ņujorkas malā, uz austrumiem no Manhetenas, cita aiz citas rindojas Longailendas pilsētas — pussala ar tām ietiecas Atlantijas okeānā. Uz ziemeļiem no Manhetenas un Bronksas atkal citā virzienā virknējas pilsēta aiz pilsētas. Daudzi miljoni cilvēku. Es nevarēju saprast, kā Dievs tos visus spēj pārraudzit.
Kad vilciens klabēdams un raustīdamies ripoja pa sliedēm caur Kvīnsu uz Manhetenas pusi, es ar izbrīnu ievēroju, cik netīri un pelēki izskatījās vecie nami. Iepriekšējā dienā šis pats brauciens bija tik satraucošs, ka viss apkārt šķita spīdam un laistāmies. Jocīgi bija ari tas, ka es tikai tagad pamanīju — vilcienā ož pēc sviedriem un pelējuma un zemē mētājas papīri.
Maiks pārtrauca manu domu gājienu.
— Tu teici, ka aizmirsi paziņot Denam Stabingam manu rezultātu. Vai es vismaz varēšu kādu laiku paturēt savā mājā bumbu ar viņa autogrāfu?
Iejaucās Ralfijs. — Vai tu patiešām tici viņa stāstam par Dena veiksmīgo gājienu?
— Nuka! — Man likās — es spētu izstāstīt šo stāstu pat miegā. — Kad par to padomā, tur ir dziļa jēga.
Ralfijs, Maiks un Lisa pieliecas man tuvāk, lai klausītos.
— Dens man pastāstīja, ka tolaik, kad viņš bija mūsu vecumā, viņš piedalījās Mazās līgas čempionāta spēlē. Tā bija pati svarīgākā spēle viņa dzīvē tanī laikā, un viņš bija tā uztraucies, ka pirms tam divas naktis pēc kārtas negulēja un spēles dienā viņam trīs reizes kļuva nelabi.
Tad viņa mamma izdarīja kaut ko patiešām savādu. Viņa jau vairākas dienas bija mēģinājusi Denam iestāstīt, ka nevienas spēles dēļ nav vērts tā uztraukties. Tas nebija līdzējis, un tad nu beigu beigās viņa nonesa no bēniņiem kādu lietu. Tas bija lācītis. Viņa izstāstīja Denam, ka viņš reiz bija domājis — mazais, apdriskātais lāčuks ir pati svarīgākā lieta pasaulē. Mamma teica, ka viņa mīlestība uz lācīti ir daudz vairāk vērta nekā raizēšanās par kaut kādu tur beisbola spēli. Viņa teica, ka cilvēki kļūst veci un tad spēles viņiem šķiet mazāk svarīgas, bet mīlestība nezūd nekad.
Es ievilku elpu. Maiks, Ralfijs un Lisa nemaz nemanīja namus un tiltus, kas zibēja aiz vilciena loga, un es jutu, ka šis stāsts viņiem vēl joprojām nav apnicis, kaut arī iepriekšējā vakarā es to biju izstāstijis desmit reizes.
— Ak tad tas bija Dena Stabinga spēļu lācītis?
Es piekrītoši palocīju galvu.
— Nūja. Viņa nespēja izturēt to, ka Dens tik trakoti uztraucas par beisbola spēli, tāpēc paņēma līdzi tribīnēs lāčuku. Kad Dens gatavojās sitienam, viņa pamāja dēlam ar lāčuku. Dens nepārskaitās un neapmulsa. Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka mammai ir taisnība.
Maiks mani pārtrauca. — Un Dens nevis tik drudžaini alka trāpīt , ka pārcentās un "pārdega" aiz uztraukuma, bet gan nomierinājās.
—Taisni tā, — es sacīju. — Un mēs taču zinām, kas tad notiek. Ja cilvēks ir nomierinājies, viņš veikli rīkojas ar beisbola vali. Ja viņš veikli rīkojas ar vāli, viss iet kā pa sviestu. Sitiens seko sitienam. Kad Dena mamma toreiz pirms veselas mūžības māja ar lāčuku, viņam izdevās varens sitiens.
— Un tad, kad Dens tribīnēs ieraudzīja Džoelu ar viņa lāčuku… — Lisa apklusa, jo gara acīm vēlreiz skatīja Dena Stabinga veiksmīgo spēli.
— …Dens atcerējās to, ko mamma bija mācījusi, kad viņam bija divpadsmit gadi. Pēkšņi viņam nepavisam nelikās svarīgi, ka viņš nav labā formā. Pasaulē bija daudz nozīmīgākas lietas, par ko uztraukties, — ne jau beisbola spēle vien.
— Šīs atmiņas bija tik patīkamas, ka viņš palūdza, lai uzraugs nogādā Džoelu spēlētāju "bedrē". Tad viņš no Džoela aizņēmās lāčuku un…
— Atsizdams bumbu, izlidināja to no laukuma! — Šajā stāstījuma vietā Ralfijs vienmēr stipri satraucās.
— Tieši tā. — Es atzvēlos sēdekli. Dens bija sarunājis, lai visi viņa komandas biedri uz beisbola bumbas atstāj man autogrāfus. Es apsoliju Ralfijam un Maikam, un Lisai, ka šo bumbu katrs no mums noteiktu laiku glabās savās mājās. Džoelam Dens bija pasniedzis beisbola vāli ar savu autogrāfu.
Es gandrīz nespēju ticēt, ka Džoela murgainajai nozušanai ir tāds noslēgums. Tik jauks noslēgums. Tomēr piedzīvotais man lika ceļojuma atlikušajā laikā uzmanīt Džoelu vēl rūpīgāk.
Klaboņa un kratīšanās norima. Mūsu vilcienu apņēma tumsa. Pennas stacija — tur zem ielām satikās un izbeidzās daudzas dažādas vilcienu līniju sliedes. Mums vajadzēja pārsēsties metro vilcienā un braukt uz pārceltuvi, kas ekskursantus nogādā Brīvības salā.
Nevarētu būt sevišķi grūti paturēt acīs sešus gadus vecu puiku ar spēļu lācīti, vai ne? Taču pēc piecām minūtēm Džoels atkal bija pazudis.
Es jutu, ka diezin vai kādreiz mūžā spēšu piedot Frederika kungam to, ka viņš sūtīja Džoelu mums līdzi šajā ceļojumā.
7
Džoela pazušana neļāva man kārtīgi padomāt par to, kā novērst Ralfija uzmanību.
