Mēs ar Maiku mūsu viesnīcas tuvumā bijām uzgājuši kādu joku veikaliņu. Tur pārdeva kolosālus triku taisāmos, un mēs plauktos atradām ari fotoaparātu. Tas izskatījās kā īsts, bet tad, kad tika nospiests slēdzis, aparāts izšļāca ūdeni. Tā kā aparātu darbināja baterija, ūdens strūkla aizšāvās visai tālu.
Raltijam ļoti patika knipsēt ļaudis ar savu īsto fotoaparātu. Viņam nebija svarīgi, vai viņš tos pazīst vai ne. Ralfijam patika tvert sejas izteiksmes tādos brīžos, kad cilvēks neskatījās objektīvā. Tāpēc dažkārt, kad viņš bija pārsteidzis kādu no mums guļam, šķaudām vai darām kaut ko tamlīdzīgu, nofotografētais bildē izskatījās pēc ķēma.
Mēs nospriedām, ka ar triku fotoaparātu izdosies atmaksāt Ralfijam par tām reizēm, kad viņš mūs bija nobildējis muļķīgā paskatā. Reiz, vienu pašu reizīti, viņš apšļāks kādu ar ūdeni un iekulsies nepatikšanās. Tad mēs ar Maiku paņemsim fotoaparātu un paši apstrādāsim cilvēkus, kuri neko tādu negaidīs. Galu galā — kāpēc būtu jāzaudē izdevīgi ieguldīta nauda?
Mēs nebēdājām par to, ka Ralfijs varētu pamanīt atšķirību starp fotoaparātiem, kad būsim tos apmainījuši. Dažkārt Ralfijs aiz kokiem nesaskata mežu. Man šķiet, tie datoru apmātie jau tādi ir. Viņš domās tikai par fotogrāfiju, par aparātu nemaz. Mums vienīgi vajadzēs novērst Ralfija uzmanību, viņam nemanot, tikt pie viņa mugursomas un samainīt fotoaparātus.
Taču, tā kā bija pazudis Džoels, man nu bija svarigākas problēmas, par ko raizēties. Ļaunākais tas, ka es vilcienā brālim lāvu paturēt lāčuku. Tagad man pat nebija ķilas, kas viņam liktu atgriezties. Kā gan viens sīkais var šitā pagaist bez pēdām?
Mēs atradāmies plašajā telpā staci jas vidusdaļa.
Apkārt valdīja krēsla, jo mēs bijām nokļuvuši pazemē un elektriskās gaismas bija nespodras. Bija liels troksnis — vilcieni piebrauca un aizbrauca, un skaļruņi pārraidīja ziņojumus.
Musu pulciņš lēnām virzījās tuvāk slīdošajām kāpnēm, kas veda uz metro vilcienu. Atradāmies vienā no tām vietām, kurās cilvēks jūtas vientuļš pat tad, ja apkārt ir ļaužu pūlis — kā tas tiešām arī bija. Es tā vēl nekad nebiju juties.
Kur Džoels? Ja pēc desmit sekundēm nebūšu viņu ieraudzījis, apturēšu Evansa kungu. Līdz ar to apstāsies visa klase, bet es tur neko nevarēju darīt.
Rau! Ar acu kaktiņu pamanīju kādu kustību. Pie strūklakas!
— Maik! — es nošņācos. — Tā kā jūs, čaļi, neaizbrauktu bez manis! Man jāsadabū rokā Džoels.
— Bet man likās, ka viņš nāk tieši aiz mums.
— Sapņo vien tālāk, — es teicu. — Man, kā rādās, būs jānopērk Džoelam suņa siksna. — Pēc kāda laiciņa es nožēloju, ka neesmu to izdarījis. — Tu tikai skaties, lai viņi mani pagaida, labi? Tas nevarētu būt ilgi, bet ar Džoelu jau nekad neko nevar zināt.
Maiks piekrītoši pamāja. — Neaizmirsti par Ralfija fotoaparātu.
Es piemiedzu ar aci. — Nebaidies! Tūlīt būšu atpakaļ.
Metos gūstīt Džoelu, bet viņš tobrīd jau pazuda kādā nelielā sānejā, kurai mūsu klase nupat bija pagājusi garām. Caur maniem sakostajiem zobiem izlauzās nopūta.
Kad es gatavojos nogriezties ap stūri, nezin kāpēc palēnināju soli. Varbūt atcerējos, cik atbaidoša tā eja bija izskatījusies, kad gājām tai garām. Tur bija tumšs, un zeme bija piemētāta ar papīriem. Es spriedu, ka šī eja ved uz stacijas pankūku ēstuvju un dāvanu kiosku aizmugures durvīm.
Pabāzu galvu ap stūri, lai palūkotos, kas tur ir. Kad acis bija apradušas ar tumsu, ieraudzīju Džoelu, kurš bija noliecies un kaut ko vilka.
Piegāju tuvāk, un Džoels, dusmīgi saraucis pieri, paraudzījās šurp no patumšās ejas.
—Traki grūti, Rikij. Palīdzēsi?
Viņš tur, pie zemes, nopūlējās ap divām kājām, kas stiepās laukā pa kādām durvīm!
Metos skriešus.
— Džoel! Izbeidz!
Varēja gadīties, ka nāku par vēlu, taču tā persona, kurai piederēja kājas, nepakustējās.
Turklāt šī persona, kam piederēja kājas, smirdēja. Briesmīgi smirdēja!
Bet Džoels vilka viņu aiz kājām, gandrīz raudādams, — viņš tā bija noraizējies par šo pakritušo pieaugušo cilvēku. Kaut aii šis puišelis padara mani traku, es viņu mīlēju. Kā lai nemīl tādu bērnu, kurš apņēmies iet caur dzīvi, dziedinot salauztus spārnus un barojot noklīdušus dzīvniekus!
Kad es ieraudzīju to vīru, sapratu, kāpēc Džoels izskatījās tik noraizējies. Vai šis vīrs bija slims vai tuvu nāvei? Viņa apģērbs bija netīri brūns un seja — saviebta un bāla, to nespēja noslēpt pat īsā, netīrā bārda.
Šis vīrs izskatījās tieši tads pats kā visi tie ļaudis, kurus mēs redzējām ielās ubagojam vai rokamies pa atkritumiem. Dažiem ubagiem līdzi bija pat mazi bērni. Manhetena. bija skaista, bet tā nepārprotami atvēra man acis, atklājot dažas no šīs pilsētas skumjajām parādībām.
Džoels bija tik norūpējies, ka savu lāčuku bija uzlicis virām uz krūtīm. Tieši tāpat, kā bija darījis, kad es slims gulēju mājās. Vīram blakus stāvēja kafijas tase ar ūdeni — tad tāpēc Džoels bija pavīdējis pie strūklakas.
— Paej nost, Džoel! Un pagaidi tepat. Es pasaukšu kādu palīgā.
Es aizdrāzos to mazo gabaliņu līdz galvenajai telpai un apturēju kādu solīdā uzvalkā tērpušos vīrieti.
