— Jūsu galva tik tuvā plānā nav redzama. Jūs esat izaugusi garāka, mis Luksa!
Ateljē bija dzirdami smiekli.
— Es nejokoju, — Hofmanis turpināja. — Piektdien es jūs uzņēmu šai pašā vietā: te ir novilkta svītra, aparāts stāv nekustīgi. Tad jūs ietilpāt kadrā, bet tagad jūsu galvas augšdaļa paliek ārpusē.
Luksa nobālēja. Viņa izbailēs paskatījās uz saviem īsajiem svārkiem. Vai tiešām viņa sākusi augt? Tas taču nav ticams! Viņa nav nekāds skuķis. Un tomēr ne vien svārki, bet arī uzrāvušās piedurknes liecina, ka viņa stiepjas ārā no savām drēbēm kā pusaudze.
Hofmaņa rūdītā acs konstatēja vēl ko jaunu: Lo- renco ir ne tikai novājējis, bet kļuvis par centimetriem trim mazāks. Tas jau skanēja pavisam neticami, taču Hofmanis pierādīja, ka viņam taisnība.
Visi nesapratnē saskatījās. Otrās šķiras aktieri, kas ari bija ieaicināti Presto rīkotajā atvadu vakarā, iedrošinājās pazinot, ka ar viņiem arī notiekot kaut kas nesaprotams. Daži bija uzbarojušies tikpat straujos tempos kā mistfers Pitčs, daži novājējuši, citi auga, citi kļuva mazāki. Visus «cietušos» pārņēma paniskas bailes. Heda paģība. Lorenco činkstēja, sēdēdams ar kokgriezumiem rotātā atzveltnes krēslā.
Steigšus atsauca ārstu, un visi sastājās rindā — pēc rangiem: kā pirmais Pitčs (viņš pat Hedai neatdeva savu vietu), tad atžilbinātā Heda, Lorenco un pārējie.
Ārsts rūpīgi izmeklēja savus pacientus, bet neatrada nekādas organiskas saslimšanas pazīmes. Viņš neziņā grozīja galvu un plātīja rokas. Visi orgāni veseli. Liekas, viss ir kārtībā. Vienīgi misteram Pitčam ārsts konstatēja sirds aptaukošanos, kas pie tāda resnuma neizbēgams.
— Jāārstējas no aptaukošanās. Diēta, vingrošana, pastaigas…
— Ir jau izmēģināts… Nepalīdz, — Pitčs bezcerīgi atbildēja. — Vai tikai Presto nav mani saindējis tais vakariņās? — Ārsts protestēdams pacēla roku. — Nav nekāds brīnums! — Pitčs turpināja. — Ievērojiet, ka ar aptaukošanos vai novājēšanu saslimuši visi, kas bija Presto atvadu mielastā.
— Medicīnai tādas indes nav pazīstamas, — doktors atbildēja.
Misters Pitčs neapmierinājās ar ārsta padomiem un pēc dažām dienām sasauca ārstu konsiliju. Taču ari konsilijs nevarēja pateikt misteram Pitčam neko apmierinošu. Viņam ieteica braukt uz minerālūdeņu avotiem un ārstēties speciālā slimnīcā no aptaukošanās.
Misters Pitčs interesējās, kā jūtas Heda Luksa un Lorenco un piezvanīja viņiem. Heda asarainā balsī atbildēja, ka viņa augot, neapturami augot un nezinot, ar ko tas beigsies. Viņa nespējot kleitas pārtaisīt. Beidzot viņa uzšuvusi kaut ko togai līdzīgu un ik dienas to pagarinot.
— Par filmēšanos nav ko domāt, — viņa šņukstēja. — Mani tagad var tikai gada tirgos rādīt. Jūs nevarat iedomāties, kā esmu pārvērtusies.
— Arī jūs nevarat iedomāties, kā es esmu pārvērties, — sēca misters Pitčs. — Es vairs nevaru iesēsties savā atzveltnes krēslā, bet sēžu uz trim krēsliem. Sarunas laikā man uzmācas miegs, tauki slāpē nost.
Piezvanījis Lorenco, misters Pitčs nepazina viņa balsi. Lorenco runāja tik spalgi un spiedzīgi, ka misters Pitčs divas reizes noprasīja, kas runā. Lorenco bija pašam savas bēdas: viņš bija kļuvis par pundurīti. Un pats ļaunākais — viņa seja bija drausmīgi pārvērtusies: virsdegune iekritusi, deguna gals plats un uzsliets, ausis atkārušās, mute iepletusies.
— Es līdzinos krupim! — Lorenco spiedza. — Presto ir mani nobūris!
— Es to pašu saku. Bet ķā viņš to varēja izdarīt?
— Varbūt viņam palīdzēji doktors Sorokins, pie kura viņš ārstējās.
— Sorokins! — Pitčs iesaucās. — Vai viņš palīdzēja Presto mūs noburt, to es nezinu, bet Sorokins var palīdzēt mums! Neviens cits nevar mūs glābt, vienīgi Sorokins, Es tūliņ piezvanīšu viņam. Brauksim pie viņa!
Dīvaina procesija tuvojās doktora Sorokina dziedniecības iestādei. Vesela virkne automobiļu veda neparastus ērmus, it kā ceļojošs cirks pārceltos uz jaunu vietu. Misters Pitčs, apaļš kā milzu balons, tikko ietilpa lielā mašīnā. Mis Luksa bija saskatāma par jūdzi kā žirafe ar augsti izslietu kaklu. Toties Lorenco, pazaudējis visu savu daiļumu, bija tā sarucis, ka tapis gluži neredzams, jo viņa galva nesniedzās pāri vaļējā automobiļa malai. Kādā mašīnā brauca drausmīgs ķēms — jaunais, cerību pilnais aktieris, kuram bija skaidri redzamas akromegālijas pazīmes.
Jaunos pacientus ātri izvietoja pa namiņiem.
Kā visur, tā arī šoreiz misters Pitčs bija pirmais pie doktora Sorokina. Ārsts paziņoja misteram Pitčam ļoti interesantu vēsti. Nelaimīgā atvadu mielasta priekšvakarā kāds bija izzadzis no Sorokina laboratorijas burkas ar dažādu dziedzeru ekstraktiem. Sie ekstrakti, iejaukti vīnā, pilnīgi spējīgi izdarīt visas pārvērtības ar mielasta dalībniekiem. Tagad ne misters Pitčs, ne doktors Soro- kins vairs nešaubījās, ka visas mistera Pitča un viņa kinoaktieru likstas ir Presto roku darbs, jo viņš acīm redzot gribējis tādā savdabīgā veidā atriebties visiem tiem, kas bija tik vieglprātīgi novērsušies no viņa.
— Vai ir cerības uz izārstēšanos? — misters Pitčs jautāja.
