Policija bija uz pareizām pēdām. Notvert bandu nozieguma vietā nebija izdevies tāpēc, ka kontrabandists, kurš tikpat daudz baidījās no bandas atamana, kā no Karaļa, bija izvēlējies vidusceļu un paziņojis policijai par uzbrukumu ar tādu aprēķinu, lai banda pagūtu noslēpties, iekams policija ierodas. Un tomēr policijas priekšnieks bija pārliecināts, ka bandas atamans ir viņa rokās. Pirmkārt, policijas priekšnieka rīcībā bija bandas atamana fotogrāfija. Par šo dāvanu priekšnieks varēja pateikties tiesneša asredzībai. Tiesnesis bija spriedis tā: ja nezināmais noziedznieks uzbrucis prokuroram, tad tas droši vien ir kāds notiesātais, kas grib atriebt tiesnešiem. Daži tādi atriebēji izraugās par atriebības objektu prokuroru, citi — tiesnesi, citi cenšas atriebties visiem tiesu darbiniekiem. Pēc uzbrukuma prokuroram tiesnesim bija pamats gaidīt līdzīgu apciemojumu, un viņš bija spēris zināmus drošības soļus. Tiesa, daudzi no tiem nebija attaisnojušies: elektriskā signalizācija nebija darbojusies uzbrukuma brīdī, un tikai vēlāk atklājās, ka vadi bija pārgriezti. Automātiskie revolveri bija gan izšāvuši, taču tikai sadragājuši vāzi un ķēruši gleznu. Toties sienā noslēptais automātiskais fotoaparāts bija labi veicis savu darbu. Tiesnesis bija to iedarbinājis, kad bandīti jau lauzās iekšā kabinetā, un uzņēmumā, pateicoties lielajai spuldzei ar tūkstoš sveču gaismu, bija redzami kādi desmit bandīti un arī atamans, neliela auguma kalsnējs tumšmatis ar ļoti bālu seju, smailu degunu un iekritušām acīm. No šā uzņēmuma iztaisīja klišeju, iespieda tūkstošiem eksemplāru un piesūtīja visiem policijas iecirkņiem un pārvaldēm. Arī visas avīzes ievietoja šo uzņēmumu. Diezin vai visā pilsētā bija atrodams cilvēks, kas nebūtu redzējis šo fotogrāfiju. Tagad ne tikai policija un Karaļa «pavalstnieki», bet arī visi pilsoņi vērīgi sekoja ikvienai šaubīgai personai. Nepazīstamais
bandīts nevarēja spert ne soli, neriskēdams, ka viņu noķers.
Taču pašu galveno policija noklusēja, taupīdama svarīgāko efektu sev. Pēc uzbrukuma tiesneša namam policijas priekšnieks nebija veltīgi šķiedis laiku. Labākos slepenpolicistus palaida pa svaigām pēdām, un tiem izdevās izsekot, kur palika bandas vadoņa mašīna. Automobiļa riepu pēdas noveda pie neliela, šķietami apdzīvota nama jūdzes četras no pilsētas, ceļā uz Sakrarnento. Tā kā uz klauvēšanu neviens neatsaucās, slepenpolicisti uzlauza durvis un izdarīja kratīšanu, kaut gan, kā par brīnumu, neko neatrada. Tomēr nebija nekādu šaubu, ka noziedznieks noslēpies šai namā. Pie pašām durvīm atradās pamestais automobilis — tas pats, kuru bija ievērojis tiesneša sulainis bandītu uzbrukuma laikā.
Kāds vecs slepenpolicists brīdi domāja un tad sacīja:
— Nams ir vecmodīgs, istabu izkārtojums visai sarežģīts. Ļoti iespējams, ka tanī ir slepenas istabas, kurās slēpjas noziedznieks. Bet, velns lai parauj, pat es neesmu spējīgs atklāt šo slepeno midzeni! Galu galā tas arī nav tik svarīgi. Ja vien te nav apakšzemes ejas, par ko es gan ļoti šaubos, tad noziedznieks ilgi nenocietīsies ieslēdzies. Namā nav it nekādu pārtikas krājumu. Noziedznieks nāks ārā, un mēs viņu notversim. Izvietosim novērotāju posteņus pieklājīgā atstatumā no nama.
Slepenpolicisti aizvēra durvis un «aizgāja».
Kaut gan nams atradās nepārtrauktā uzraudzībā, slepenpolicistiem vairāku dienu laikā neizdevās pamanīt nevienu cilvēku, kas būtu iznācis no nama. Policijas priekšnieka nepacietība bija tik liela, ka viņš bija gatavs namu nodedzināt, lai beidzot tiktu galā ar noziedznieku, un droši vien būtu to izdarījis, ja nebūtu baidījies iznīcināt pierādījumu, ka viņam izdevies nobeigt tieši to, kas vajadzīgs.
— Sagrausim namu, — ierosināja priekšnieka palīgs, — vai vismaz izjauksim visas starpsienas.
Priekšniekam šī doma iepatikās, un viņi nolēma otrā dienā no rīta stāties pie darba.
Tās pašas dienas vakarā kāds no sargiem ziņoja, ka savā dežūras laikā nekā aizdomīga nav manījis. No
nama neviens nav iznācis. Arī apkārtnē nav manīts nekas aizdomīgs. Tikai pulksten astoņos vakarā, saulei rietot, no nama iznācis vidēja auguma nēģeris un pagājis garām slepenpolicistam, dodamies Sanfrancisko virzienā.
Sis ziņojums ne ar ko neatšķīrās no dučiem līdzīgu, un tam nepievērsa uzmanības. Otrā dienā strādnieki izjauca neapdzīvotajā mājā visas starpsienas, pie kam vecā slepenpolicista aizdomas attaisnojās: mājas iekšienē bija neliela, labi nomaskēta istaba, no kuras varēja iekļūt citās caur šķērssienu. Istabā bija sausiņi, ūdens un konservi. Taču putniņš bija paguvis izlaisties no krātiņa …
Kontrabandists, kuru Karalis bija «pamatīgi ietekmējis» par to, ka nabags nebija laikā paziņojis par uzbrukumu tiesnesim, tagad pavēstīja Karalim jaunas un diezgan neparastas ziņas. Bandas atamans atgriezies, tikai tagad viņš ir nēģeris un tomēr reizē tas pats bandas vadonis. Kontrabandists nejauši ieraudzījis viņu, ejot pa ielu kopā ar plikpauri. Pēdējais piesaucis kontrabandistu un pateicis:
— Šonakt uzbrukums gubernatora namam.
