— Tev putra galvā. Lai tā nostājas, un tad sāc no gala. Es piemirsu, ka tevi vajag sakratīt pirms lietošanas.
Taču arī šī enerģiskā iejaukšanās neieviesa skaidrību kontrabandista domās un vārdos. Viņš zvērēja, dievojās un sita sev pie krūtīm, apgalvodams, ka runājot īstu patiesību un bandas vadonis esot burvis, vilkacis un sa- zin kas vēl, bet, ja tas neesot ne burvis, ne vilkacis, tad bandas vadoņi esot vairāki. Katru reizi jauns un tomēr viens un tas pats.
— Viņš pārģērbjas? Grimējas? — Karalis tincināja.
— Nekā tamlīdzīga. Viņš iet projām pēc darba un saka: «Pielūkojiet, puiši, es atnākšu pie jums citāds, bet tas būšu es pats. Te jums būs parole.» IJn patiešām nākošo reizi ierodas it kā cits. Te izkaltis, te izblīdis, te garš, te it kā zemāks.
Karalis pasmīnēja.
— Kāpēc tad tu domā, ka tas ir viens un tas pats, ja atnāk gluži cits cilvēks?
— Bet parole?
— Nav nekā vieglāka kā pateikt citam paroli.
— Ne tikai paroli. Viņš zina visu, ko var zināt vienīgi atamans. Nē, viņš ir vilkacis!
— Lai viņš būtu kas būdams, mēs viņu noķersim. Tev jāpaziņo mums, līdzko tavs plikpauris kungs aicina tevi uz jaunu darbu. Un pielūko: ja tu nepaziņosi, tad vairs nekādā darbā neiesi! Tu mani pazīsti!
Kontrabandists trīcēja kā apšu lapa. Par viņa padevību nebija ko šaubīties.
Karalis paziņoja policijai, ka zvērs izsekots un policija drīz varēs pavēstīt par savu jauno uzvaru.
Policijas priekšnieks kļuva jautrs. Nepazīstamo vajadzēja notvert iespējami ātrāk. Politisko partiju līderi pēc savstarpējas apspļaudīšanās vērsa visas savas dusmas pret nepazīstamo, kas bija izzadzis Kurcam dokumentus un piesūtījis avīzēm. Gan gubernators, gan prokurors un tiesnesis, kuri bija cietuši no avīžu atmaskojumiem, gan ierēdņi, kas bija atcelti no posteņiem pēc tam, kad daži no viņu noziegumiem bija apspriesti presē, vārdu sakot, visi cietušie (un to nebija mazums) kategoriski pieprasīja, lai policija nekavējoties notver pārdrošo noziedznieku un nodod tiesas rokās.
Pagāja dažas dienas pēc Karaļa ziņas, un tieši pusnaktī policijas priekšnieka kabinetā nošķinda telefons un kāda smalka balstiņa sacīja:
— Aplaupīšana! Uzbrukums tiesneša mājai. Steidzieties! Ziņotājs ir kontrabandists… Pasakiet par to Karalim.
Policija bija kaujas gatavībā, un liela, līdz zobiem apbruņojusies grupa aizjoņoja divos automobiļos uz tiesneša māju. Otrā un trešā grupa, ko izsauca pa tele
fonu no tuvākajām policijas nodajām, arī traucās uz aplaupīšanas vietu.
Tiesneša nams bija spoži apgaismots, it kā tur notiktu viesības. Policijas priekšnieks izlika piketus ap māju un pats lielas grupas priekšgalā devās augšā pa marmora kāpnēm. Uz tām mētājās tukšas kārbiņas, kādās parasti glabā kaklarotas, gredzenus, rokassprādzes un spraudes. Acīm redzot noziedznieki bija aizbēguši, pa ceļam izsvaidīdami kārbas, lai dārglietas būtu ērtāk iebāzt kabatās. Priekšnieks steidzās augšā un, izskrējis cauri vairākām istabām ar apgāztām mēbelēm un vaļējām galdiņu un skapīšu atvilktnēm, iegāja kabinetā.
Tiesnesis ar sasietām rokām un kājām gulēja uz lielā rakstāmgalda kā līķis, taču viņš bija dzīvs. Vismaz mirušie vēl nekad nav izklieguši tādus lamu vārdus un lāstus, kā to darīja tiesnesis, ieraudzījis policijas priekšnieku.
— Var domāt, ka esat sadziedājies ar šiem bandītiem: vispirms dodat viņiem iespēju aplaupīt mani un nesodītiem aizbēgt un tad tikai ierodaties ar saviem ļaudīm! — viņš brēca.
Policijas priekšnieks klusēdams noklausījās lamās un aizskarošajās piezīmēs un aši atbrīvoja tiesnesi no saitēm. Tikai pēc tam, kad tiesneša dusmas bija mazliet aprimušas, priekšnieks paskaidroja, ka ieradies tūliņ, līdzko saņēmis paziņojumu.
Uzbrukums tiesneša namam visos sīkumos līdzinājās prokurora nama izlaupīšanai. Bandīti bija lauzuši vaļā skapjus un galdus, bāzuši kabatās dārglietas, bet atamans nebija ņēmis sev neko. Ar dažu bandītu palīdzību viņš bija sasējis tiesnesi, noguldījis uz «operācijas galda» un… ielējis mutē dažus pilienus nezināma šķidruma.
Tiesnesis bija bailīgāks par prokuroru. Viņš ļoti bijās no «sātana eliksīra» kaitīgajām sekām.
— Ja mēs ar prokuroru līdz šim vēl esam sveiki un veseli, tad tas tikai pierāda, ka atamans nav pieļāvis nekādu kļūdu, pamielodams mūs ar savu dziru Tā ir bez garšas, ne rūgta, ne skāba. To norijis, es nemanīju nekādās nepatīkamas sajūtas un nemanu arī vēl tagad, —
tiesnesis stāstīja paziņām dažas dienas pēc uzbrukuma. —• Tomēr tas neko vēl nepierāda. Ir indes, kas nogalina ārkārtīgi gausi. Un, kas zina, varbūt pēc diviem vai trim mēnešiem… — tiesnesis nodrebēja. — Tam vienreiz jādara gals! Noziedznieks jānotver un jāsoda ar nāvi, lai tur vai kas! Un viņu notvers un sodīs, jo nu policijai ir visi pavedieni rokās.
