Rite nekad nebija redzējusi Daligaras pilsētu, jo viņas tētis un mamma vienmēr bija teikuši, ka no tās labāk turēties pa gabalu, taču Glams, viens no vecākajiem puikām, tur bija pabijis ne reizi vien un apgalvoja, ka Daligarā vistu vairs neesot jau krietni sen, jo Valdītājam un Tiesnesim neesot patikusi nekārtība, ko tās radījušas ielās. Ja arī kāda vista vēl esot paglābusies no Tiesneša rīkojumiem, tad vienīgi pilsētas augstākajā daļā, kas esot visbīstamākā un šaubīgākā vieta visā grāfistē, kur pat kareivji cenšoties neieklīst bez īpašas vajadzības. Bet arī tur, augšpilsētā, esot tikai dažas vistas, katrā ziņā tās visas varētu saskaitīt uz viena bērna pirkstiem, tāpēc nekādas milzu kaudzes no tām nemaz nebūtu iespējams sakraut, — labi, ja varētu piepildīt nelielu maisu. Nelaime vienīgi tā, ka Glams, šis tumšmatainais, kalsnais gara auguma puika bija vislielākais melša, kāds jebkad redzēts. Viņa vecāki, apkārtceļojoši krāmu tirgoņi, bija klīduši no vienas pilsētas laukuma uz citu, pārdodami dažādus niekus, līdz kādā bargākā ziemā sals un klepus bija abus pieveicis. Un Glams kā jau visi klaidoņi, kas daudz redzējuši, tēloja viszini, turklāt uzskatīja, ka citi ir tādi muļķi, ka ticēs visam, ko viņš stāsta.
Glams melsa arī, ka Daligaras lejpilsētā esot vairs tikai viena vienīga vista, kurai neviens neuzdrošinoties apgriezt kaklu, jo tā esot īpaša un maģiska, — vienreiz jau bijusi beigta un atkal atdzīvojusies.
Ļaudis, kuriem Glama stāstītās pasaciņas bija apnikušas, nereti viņu iekaustīja, un visbiežāk kāvienu viņš dabūja no Kreska un Morona, taču par spīti sitieniem puika ietiepīgi turpināja malt savu par Daligaras vistu, kura pabijusi mirušo valstībā, bet pēc tam atgriezusies atpakaļ. Daudz labākas nebija arī citas viņa gvelztās blēņas, piemēram, par to, ka Daligaras pilsētā esot koki un puķes, kas ziedot augu gadu. Vēl viņš melsa, ka Tumšajos kalnos reiz esot saticis trolli, kurš kopā ar diviem milžiem piekopis meža cirtēja amatu; šī trijotne esot palīdzējusi Glama tēvam salabot ratus. Glama tēvs tiem atlīdzībā par darbu esot iedevis prāvu šķiņķa gabalu, bet mežcirtēji gaļu vispirms ierakuši zemē, tad izrakuši un tikai pēc tam ķērušies pie ēšanas. Arī par šo stāstiņu Glama sāni bija zilināti ne reizi vien…
Lai gan Glama stāstītajiem pekstiņiem ticēt nevarēja, Rite sprieda, ka arī valodas par beigto vistu kalniem neizklausās diez ko ticami. Ja jau pūķis patiešām bija nobendējis tūkstošiem vistu, kāpēc daligarieši tās neapēda, bet krāva kaudzēs un pūdēja? Būtu kaut vai atsūtījuši tās vistas viņiem, — Bāreņu namā rās apēstu pat iepuvušas un ar visiem tārpiem. Tā vien šķita, ka stāsts par smirdošajām vistu līķu grēdām labi sader ar nostāstu par Jomiras aprīšanu.
Vēl runāja, ka pūķim pretī esot stājusies Tiesneša izlases gvarde un labākie no labākajiem kareivjiem esot varonīgi cīnījušies, līdz pūķis, nāvīgi ievainots un noplūdis asinīm, meties bēgt. Taču acīmredzot pusdzīvi pūķi no nāvējošiem ievainojumiem atlabst daudz ātrāk, nekā sadzīst tulznas uz bērnu rokām, jo jau tai pašā dienā šis milzenis, ātrs un varens, bija spējis pārlaisties pār Bāreņu namu un mierīgi nozust mākoņos.
Nostāsti klīda šurpu turpu, apaugdami arvien jaunām detaļām un piebriezdami arvien baisāki. Pilnīgi droši bija vienīgi tas, ka darba tagad bija vairāk, putras mazāk un, ja vien nebija jālasa āboli, ko sūtīt uz Daligaru, viņiem vajadzēja rakt grāvjus. Bija nolemts arī, ka jau rīt bērnu būdai tiks pierikotas kārtīgas durvis ar priekškaramo atslēgu. Kopš nezvērs bija nolaupījis nabaga Jomiru, visiem bija jāstrādā pa pāriem. Ikvienam bija jāuzņemas atbildība par savu pārinieku un visu laiku jāturas ar to kopā. Par laimi Rite bija vienā pārī ar Kalu. No visiem briesmīgajiem darbiem, ko Ritei bija nācies darīt, grāvju rakšana dubļos bija pats briesmīgākais. Zeme bija piemirkusi. Ļumīgās grāvja malas atkal un atkal iebruka. Bet dubļos dzīvoja riebīgi tārpi un arī tādi spalvaini, resni kāpuri, kuri, nejauši saspiesti, dzēla, un to dzēlumu vietas sāpēja stundām ilgi.
To, ka jārok grāvji, ko smalkāk sauca par tranšejām, bija izdomājis Strumacis, kuram par militāro stratēģiju bija tikpat daudz saprašanas kā par astronomiju, proti, zināšanu vietā bija vien bez- dibenīgs tukšums. Un tikai pēdīgais muļķis, kurš gadu desmitiem izkopis pilnīgu atturēšanos no prāta piepūles, bija varējis izdomāt, ka cīņā ar spārnotu būtni vislabāk var noderēt dubļos izkašņāti grāvji.
