Sākumā ceļš stiepās projām no Tumšajiem kalniem uz Daligaras pilsētas pusi, bet tad pagriezās uz austrumiem. Akmentiņi kļuva arvien retāki, it kā tas, kurš tos kaisījis, būtu nolēmis būt taupīgāks. To bija arvien mazāk, un attālums līdz nākamajam arvien pieauga. Pūķis bez mitas žēlojās par tirpoņu, kas iemetusies pakaļkājās, bet vēl ļaunākas esot sāpes, kas viņam laužot muguru, un visas šīs pazīmes skaidri liecinot, ka lidot ir nesalīdzināmi labāk nekā iet kājām. To apliecināja arī pūķa izskats: lidojumā viņa diženie spārni iedvesa bijību, taču tagad, gāzelēdamies pa taku, viņš drīzāk atgādināja zvalstīgu milzu pīli.
Mēness norietēja, un ausa gaisma. Tagad baltie akmentiņi bija atrodami tikai pie retajām krustcelēm un norādīja, kurš no ceļa sazarojumiem ir īstais. Ik reizes olītis baltoja labās puses ceļmalas zālē dažus soļus aiz krustojuma, tāpēc pārpratumu nevarēja būt.
Uzlēca saule un apspīdēja pēdējo akmentiņu, kas norādīja uz šauru, dubļainu un dzelkšņainiem krūmiem aizaugušu taku. Vēl pēc kāda gabala sākās staigns līdzenums, un taka tajā vairs nebija samanāma. Arī balto olīšu vairs nebija. Viņu priekšā pletās tikai krūmi un drūma slīkšņa, kur džinkstēja odu mākoņi. Kad saule pacēlās augstāk, līdz ar jaunās dienas gaismu pamodās arī mušas.
Viņi virzījās uz priekšu lēni un grūti, — kājas stiga ļuvenajā zemē.
Beidzot viņi sasniedza kādas ielejas malu un tās tālākajā galā ieraudzīja nožēlojamu būdu. Tā, sakleķēta no žagariem, māliem un, iespējams, arī lopu mēsliem, šķita dziļi iegrimusi dubļos. Logu būdai nebija, bet durvju vietā bija vien ar aitādu aizklāts caurums.
— Akmentiņu vairs nav, — teica Joršs, — tātad mēs kaut kur esam nonākuši.
— Labi, — atbildēja pūķis, — tā patiešām ir iepriecinoša vēsts, jo manas pakaļkājas ir uztūkušas kā treknas desas un tulznu dēļ svilst tā, it kā šīs desas kāds būtu iedomājies cept uz oglēm. Un es nemaz neizteikšos par savu stīvo muguru un ceļgalu locītavām, kas krakšķ kā vētras aizlauzti koki. Turklāt vēders no bada man kauc kā vējš lapegļu galotnēs. Tagad mēs varētu te iekārtoties, atpūsties, pagulēt un atvilkt elpu. Vai labāk: es te iekārtošos, atpūtīšos, pagulēšu un atvilkšu elpu, bet tu ej un paskaties, kur īsti mēs esam nonākuši.
Joršs bija pārguris, taču nogurums nespēja viņu kavēt. Pūķis nogūlās nelielās ielejas augstākajā galā starp diviem ozoliem un diezgan labi iekļāvās apkārtējā ainavā: ilgā nakts gājiena laikā viņš bija noputējis un nošļakstījies ar dubļiem, kļūstot mazāk spilgts, turklāt sarežģītie dažādu nokrāsu zaļie vijumi viņam uz muguras saplūda ar apkārtējo zaļumu.
Elfs devās uz būdas pusi. Palaikam viņš atskatījās, lai pārliecinātos, vai pūķis patiešām pārvērties par neuzkrītošu zaļganu plankumu. Piegājis tuvāk būdai, Joršs pamanīja, ka turpat blakus slejas arī glīta, no sarkaniem un baltiem akmeņiem mūrēta mājiņa. Tās granīta arhitrāvu rotāja smalki kalumi: gara rinda sīku zostiņu, kuras knābī nes ziedu pušķīšus. Mājai bija arī koka durvis, uz kurām prasmīgs meistars bija uzkrāsojis daudzkrāsainas sirsniņas, un skurstenis, no kura cēlās baltu dūmu grīste. Vēl pie mājas bija neliels aploks, kurā gādzināja bariņš zosu un kladzināja vistas. Tālāk aiz mājas pletās drūms lauks, kuru ieskāva greiza un draudīga sēta, kuras augšmalā bija sasprausti asi pīķi un sarūsējuši šķēpu gali. Divos dzelkšņainiem kazenājiem apaugušos sargtorņos stāvēja kareivji. Bet pašā laukā bija redzama dīvaina aina: pulks kārnu un pinkainu bērnu, kas visi bija ģērbti vienādi netīrās un vienādi no- skrandušās drēbēs, dubļainajā zemē raka garus grāvjus.
Bailes bija pārņēmušas pasauli. Šķita, visi zaudējuši prātu. Pūķis, kuram mugurā sēdējis elfs, bija parādījies Daligarā un noslaktējis it visas grāfistes vistas. Tūkstošu tūkstoši beigtu vistu gulēja kaudzēs, izplatot neciešamu pūstošas maitas smaku un pievilinot zu- mošu mušu barus. Vismaz tādi nostāsti klīda no mutes mutē.
