Erbrova ievainojums nebija nē dziļš, ne bīstams. Joršs to sadziedēja pavisam ātri: kad pūķis pacēlās virs Daligaras, bulta jau bija izvilkta no brūces un asinis vairs netecēja. Viņi vēl nebija sasnieguši bibliotēku, kad pušums jau bija sarētojis, bet vēl pēc brīža pazuda arī rētaudi un āda atkal bija pilnīgi gluda. Atlikušo dienas daļu Erbrovs, kurš jutās lieliski, pavadīja apsnigušajās kalnu virsotnēs, — viņš slidinājās pa sniegotajām nogāzēm, ķerstīja medņus un pēc tam cepa tos jautri sprēgājošās liesmās, aizdarīdams ar rozmarīnu. Joršs gulēja alā uz grīdas. Spēki bija pilnīgi izsīkuši, Joršu mocīja nelaba dūša un kratīja drudzis. Lai izrautu bultu un sadziedētu Erbrova ievainojuma, bija vajadzējis iztērēt milzumu enerģijas, un tagad augums smeldza tik ļoti, ka likās, bulta ietriekusies viņa paša miesā. Vēl ļaunāku visu padarīja sūrstošā vilšanās: viņš nebija uzzinājis, kur meklēt Monseru un Sajru, un nezināja pat, vai viņi vēl ir dzīvi. Tikai pret vakaru Joršs puslīdz atguvās un aizvilkās līdz dzidrā ūdens lāmai padzerties. Uz viņa tērpa tagad bija redzami dubļi, akmeņu atstātās netīrās pēdas, asinis, kas bija lāsojušas no pārsistās pieres, un tās, kas bija izšļā- kušās no Erbrova brūces, bet visvairāk traipu bija no putnu mēsliem. Visdažādāko lidoņu, galvenokārt žagatu un ūpju izkārnījumi biezā slānī sedza alas grīdu, kur viņš, spēkus zaudējis, bija nogūlies, tikko bija ticis lejā no pūķa muguras. Balti bija vēl tikai daži mežģīņu laukumiņi pie pašas apkakles, bet visas pārējās tērpa daļas bija ieguvušas dažādus toņus, kas svārstījās no rubīnsarkana līdz ķieģeļsārtam, no tumšbrūna līdz pelēkam un melnam, bet spilgtākus akcentus šim raibumam piešķīra ne ar ko nesajaucamie koši gaišzaļie kalnu smējējžubītes mēslu traipi.
Nākamajā dienā Joršs jutās jau krietni labāk, un viņi atsāka meklējumus. Tika nolemts vēlreiz atgriezties Arstridā.
Ceļā viņi devās ap saulrietu, lai lidojums nebūtu pārlieku uzkrītošs. Debesis nebija dzidras, taču arī par apmākušos un miglainu šo vakaru nevarēja nosaukt. Viņi lidoja pāri lapeglēm, kas pēdējā gaismā stāvēja kā staltas statujas, un pāri kastaņām, kuru nodzeltējušās lapas bira zemē kā viegls, lēns lietus, ko apspīd pirmo zvaigžņu bālie stari.
Pūķis slinki plivināja spārnus, plašos lokos laizdamies arvien zemāk virs Arstridas līdzenuma. No mākoņiem iznira šaurs mēness sirpis un apspīdēja upes līkumu. Nodegušās ciema atliekas izcēlās pret gaišajiem ūdeņiem. Tad jauns mākonis paslēpa mēnesi un pasaule satumsa. Joršs sēdēja siltumā pūķim uz muguras. Neziņa bija mokoša. Viņš bija gatavs glābt draugus, taču viņam nebija ne jausmas, kur tos meklēt.
Pūķis nolaidās zemē. Abi īsu brīdi apspriedās, ko iesākt. Nekādu priekšlikumu nebija ne vienam, ne otram.
Mākonis aizpeldēja sāņus, un atkal atmirdzēja mēness. Joršs nodūra skatienu: zālē viņam pie kājām kaut kas zibsnīja. Viņš pieliecās un pacēla spožo nieku, — tas bija balts, gluds akmentiņš, kas atstaroja mēness gaismu. Joršs pavērās nakts spīdeklī. Tad nometās zemē un pašķīra zāli. Pāris soļu tālāk spīdēja nākamais olis, un tad vēl un vēl viens. Stāvus ejot, akmentiņi nebija saskatāmi, taču, pārvietojoties četrrāpus, varēja viegli ieraudzīt to baltos sānus spīdam mēnesnīcā.
Joršs parādīja savu atklājumu pūķim.
— Mums atstājuši pēdas, — viņš uzvaroši pavēstīja.
— Mums? Te taču neviens pat nenojauta par mūsu esamību!
— Nu, labi, varbūt ne gluži mums, taču pēdas te ir! — nepiekāpās Joršs.
— Kurš gan varējis būt tik dumjš, lai kaisītu zemē grūti pamanāmu akmeņu strīpu? Un kādā nolūkā tas darīts?
— Lai iezīmētu ceļu uz mājām. To darījis bērns. Arī es, kad pametu to vietu, kur dzīvoju kopā ar vecomāti, kaisīju zemē akmentiņus, lai vēlāk varētu atrast ceļu atpakaļ. Akmentiņi ātri applūda ar dubļiem, un bija pagājušas tikai dažas stundas, kad kabatas man jau bija tukšas. Katrā ziņā tā rīkojas bērns, kad ir spiests pamest kādu vietu, no kuras negrib šķirties. Viņš met zemē ollšus, lai iezīmētu pēdas, un tas palīdz cīnīties ar bailēm. Viņš vismaz var sapņot, ka mācēs atrast ceļu atpakaļ. Kad viss tevi biedē, sapnis ir vajadzīgs vēl vairāk par ēdamo. Bet mums tagad ir pēdas, kurām sekot. Vajadzēs iet kājām. Akmentiņi ir pārāk sīki, un no augšas tos nevarēs saredzēt.
— Tu esi pārliecināts? Man staigāšana riebjas. Pūķi nemēdz pārvietoties kājām. Pūķiem pastaigas nepatīk. Paiet mēs, protams, varam, taču jau pati ceļgalu locītavu uzbūve un visu piecu pēdas kaulu forma…
Mēness spīdēja. Viņi izgāja uz takas, kas drīz kļuva par celiņu. Baltie akmentiņi slēpās ceļmalas zālē, lai nesajuktu ar parastajiem ceļa oļiem. Tos nebija viegli pamanīt, taču tie nebija sajaucami ar citiem: visi vienādi, visi apaļi, visi baltāki par baltu. Bērns, kurš ar tiem bija iezīmējis pēdas, droši vien bija tos sakrājis daudzu gadu laikā, pa vienam vien uzlasījis upes krastā un glabājis kā vislielāko dārgumu, bet pēc tam iemainījis pret sapni, kurš solīja atgriešanos.
