Kā lai tiek cauri dārzam? Joršs atkal uzrāpās uz mūra un mēģināja virzīties tālāk pa tā augšmalu, taču kāja aizķērās aiz glicīnijas zara, un viņš nokrita atpakaļ uz galvenās ielas, kur bija sākusies viņa bēgšana. Kareivju uz ielas nebija daudz, vairums bija iesteidzies dārzā, toties noskrandušo zeņķu bija varens pulks. Akmeņi atkal lidoja svilpdami. Un daudzi no tiem trāpīja Joršam. No pārsistās pieres sāka tecēt asinis, tērps iekrāsojās sarkans. Viņš metās skriet un skrēja, kā prot skriet tikai elfi — iztēlojoties sevi par strauji piķējošu ērgli. Joršs pavisam drīz būtu aizbēdzis no vajātājiem, taču sapinās savā kuplajā tērpā un pakrita. Atkal piecēlies, viņš steidzīgi iekliboja šaurā ieliņā. Te sākās pilsētas augstākā daļa, kur mājeles spiedās cita pie citas un cita uz citas, itin kā veidojot milzīgu skudru pūzni. Vietām gar sienām vijās vārgulīgi vīnogulāji ar retiem ogu ķekariem. Mājas bija sakleķētas no māliem un koku mizām, ielās pludoja dubļi, bet vietumis netīrā ūdens peļķes bija dziļākas un tajās atspīdēja debesis un baltie mākoņi. Ielu dubļos valstījās kraupaini suņi un nepieskatīti bērni, kas plēsās par kāpostu kaceniem un ābolu serdēm. Neviens nepārtrauca savus cīkstiņus, lai izsmietu Joršu vai dzītos viņam pakaļ. Joršs iebēga vēl šaurākās ielās, kur diviem gājējiem būtu grūti izmīties. Te nami bija augstāki, un ieliņas teicās pakalnā, veidotas kā greizas kāpnes. Neviens no šīs pilsētas daļas iemītniekiem, ko ceļā sastapa Joršs — līka večiņa, jauns vīrietis, kas balstījās uz rupji tēstiem kruķiem, sieviete ar mazu bērnu pie rokas — nedarīja neko, lai viņu aizturētu. Tieši otrādi, — tie piespiedās ciešāk namu sienām, lai palaistu viņu garām, toties karavīru skrējienu gan šie ļaudis aizkavēja. Droši vien šajā pilsētas daļā valdīja nerakstīts likums, ka jāpalīdz ikvienam, kam radušies sarežģījumi ar Tiesneša vīriem. Joršam izdevās pietiekami atrauties no vajātājiem un sasniegt pakalna galu virs upes līkuma. No šejienes viņš varēja saskatīt Erbrovu. Un Erbrovs varēja saredzēt viņu.
Pasaule kļuva zaļa. Vajātāji, kuri jau bija raidījuši uzvarošus saucienus, tagad kliedza šausmās. Erbrovs Jaunākais bija atlidojis, lai viņu glābtu. Atskanēja rūciens, un gaisu pāršķēla uguns mēle. Laukumiņš pakalna galā bija pietiekami liels, lai pūķis spētu te nolaisties. Joršs uzrāpās viņam mugurā, un viņi lidoja pāri šausmu pārņemtajai pilsētai līdz dienvidu mūriem. Joršs pazina portiku un lielās kāpnes. Viņš ieraudzīja arī arku, kurā bija iekalts pareģojums. Pūķis nolaidās zemāk un sāka mest lēnus lokus, lai Joršs pagūtu izlasīt senās rakstu zīmes. Taču pareģojuma uz sienas vairs nebija: tas bija nodzēsts ar kalta cirtieniem, un uz mūra kā nesa- dzijušas vātis vīdēja tikai nelīdzenas bedrītes un robi.
Kāds strēlnieks, atguvies no stindzinošajām šausmām, tvēra bultu, nospriegoja loku un izšāva. Erbrovs nodrebēja, un no viņa krūtīm sāka ritēt asinis. Joršs saprata, kāpēc pasaulē vairs nav pūķu: lidojuma laikā pret naidīgajiem cilvēkiem bija pavērstas krūtis, bet tās bija pilnīgi neaizsargātas, jo sīkās krūšu zvīņas nebija cietākas un biezākas par tām, kas sedz čūskas un ķirzakas. Pūķis nekavējoties pacēlās augstu debesīs.
Viņi taisnā ceļā lidoja uz Tumšajiem kalniem un atkal laidās pāri pakalniem ar augļu un vīna dārziem, ko bija redzējuši jau pirmajā lidojumā. Šoreiz acīs nespīdēja saule un Joršam izdevās skaidrāk saskatīt neskaitāmos cilvēciņus, kas skrēja pa zaļo zāli. Nē, visi tomēr neskrēja. Divas pavisam sīkas figūriņas stāvēja nekustīgi līdzās žogam un raudzījās debesīs. Tad pūķis spēji pagriezās, un vēl pēc mirkļa viņi nozuda aiz Tumšo kalnu virsotnēm, kur skatienam atklājās smaile ar viņu bibliotēku, bet vēl tālāk — jūra.
