Kapteinis Rankstrails raudzījās uz pergamenta gabalu jūsmīgs un aizkustināts — pacilātībai par iemeslu bija gan šī paziņojuma oficiālais izskats, gan neizteiktais solījums par nopietnu atlīdzību. Izsaukumam pie gubernatora varēja būt tikai viens izskaidrojums: beidzot likumīgi tiks apstiprināta viņa kapteiņa pakāpe un visiem tiks izmaksāta trīs gadus aizkavētā alga, kura, pēc Rankstraila aprēķiniem, viņam beidzot ļaus nopirkt zobenu, kas būtu šī vārda cienīgs, un zirgu.
Arī turpmāk viņš būtu un paliktu algotnis, taču dienests kavalērijā bija krietni cienījamāks. Kavalēristiem neviens nerāva ārā zobus un necirta nost pirkstus, tikko tuvākajā apkaimē bija pazudusi kāda vista. Kavalērijā dienošos algotņus bija pieņemts uzrunāt ar jūs, un atšķirīgs bija arī to liktenis un dienesta vietas. Kavalēristus mēdza sūtīt uz pašu Zināmo zemju malu, kur tie ar orkiem varēja pastrīdēties, kur īsti velkamas robežas, — turp labprāt būtu gribējis doties arī Rankstrails, jo tieši tā bija vieta, kur viņš bija piedzimis, un ar orkiem viņam bija kārtojami šādi tādi rēķini.
Atlikušo dienas daļu visi pavadīja minējumos un prātojumos, nekautrēdamies izpaust arī visneticamākās un pārspīlētākās ieceres, starp kurām izskanēja arī pārdroši un lielīgi plāni nopirkt kādu zemes gabaliņu vai vīna dārzu.
Rankstrails ļāva, lai Aizdevējs apcērp viņa krēpes; un bija arī ar mieru uzklausīt padomus, kā tīrāmi nagi un kā nomazgājams kakls un rokas. Pusi dienas viņš mērcējās tuvākajā dīķī, gribēdams nolobīt dubļu kārtu, kas bija uzkrājusies četros gados, kuri aizvadīti cīnoties, veicot tālus pārgājienus un nakšņojot zem klajas debess (jāpiebilst, ka pēdējie trīs gadi bija pavadīti ciešā liellopu tuvumā). Ūdens bija ledains, taču Rankstrailam tas nekaitēja, toties nobendēja vismaz pusi viņa sīko apakšīrnieku.
Viņš bija gandrīz neatpazīstams, kad nākamajā rītā piesardzīgi šķērsoja tirgu, kas tagad bija izveidojies laukumā iepretī gubernatora pilij un kur tirgošanās notika ik dienas. Apelsīnu kaudzes, letes ar olīvām, sviestu un sieru aizņēma nedaudzās sausās vietas, un gājējiem vajadzēja uzmanīgi laipot starp peļķēm.
Kaut arī uzaicinājumā bija minēts, ka pilī jāierodas jau rīta pusē, jauno Kapteini pieņēma tikai ap saulrietu, kad viņš visu garo, sīka smidzekļa pieslapināto dienu bija aizvadījis pils zirgustaļļu priekšā. Pār pils slieksni viņš kāpa, izlijis slapjš līdz kaulam un nošķiedies dubļiem kā varde, kas tikko izrāpusies no dīķa. Pie slapjuma un aukstuma Rankstrails bija pieradis, taču viņu mulsināja netīrā sliede, ko iezīmēja katrs viņa solis par spīti iepriekšējās dienas centieniem izskatīties nevainojami.
Gubernators sēdēja plašā taisnstūrveida zālē, kur pie garākās sienas bija tik milzīgs kamīns, ka tajā liesmoja vesels koka stumbrs. Karstums bija smacējošs; nu pār Rankstraila miesu ritēja ne tikai dubļi, bet arī sviedri.
Gubernators uzlūkoja viņu neslēptā, dusmu pilnā riebumā, kas viņa nosodošo un greizo vīpsnu savilka vēl šķībāku, un pavēlēja, lai Rankstrails atkāpjas, cik tālu vien iespējams, un paliek zāles pretējā galā. Šai brīdī lietus pārstāja, un bikls gaišums atplauka debesīs. Aiz divaiļu logiem acis priecēja plašo apelsīndārzu valdonīgais zaļums. Gubernatora skatiens aizklīda zaļajā plašumā, un izteiksme nedaudz mīkstinājās.
— Vai tu maz zini, kā nopelns tas ir? — viņš jautāja.
Par laimi, Rankstrails paguva laikus apjēgt, ka šis ir viens no tiem jautājumiem, uz kuriem atbildēt nav paredzēts, tāpēc turēja muti ciet. Tomēr viņš nespēja apvaldīt smaidu, kas iespruka viņa sejā, gaidot pateicības vārdus un slavinājumus.
— Mums tomēr izdevās. Virzoties uz priekšu sprīdi pa sprīdim, dedzinot sārtu pēc sārta, mums tomēr izdevās. Mēs esam attīrījuši zemi no visiem elfiem. No visām raganām. Tagad dēmonu durvis ir aizvērtas, un pekle vairs neizverd pār mums savas nelaimes. Zeme no jauna ir uzplaukusi kā krāšņs dārzs.
Rankstrails ātri novāca no sejas smaidiņu, kas laimīgā kārtā bija palicis nepamanīts, jo stūrī, kur viņam bija pavēlēts stāvēt, gaismas nebija diez ko daudz. .
— Vienīgā nešķīstība, vienīgais traips, vienīgais apkaunojums, vienīgais negods esat jūs — tu ar savu nožēlojamo bandu. Kā tu saprati, ka tev šodien te jāierodas?
Rankstrails mirkli apdomājās un nosprieda, ka uz šo jautājumu ir paredzēts atbildēt, kaut arī tas ir aplam muļķīgs. Viņš izvilka no azotes savu pergamenta rituli:
— Mani izsauca. Jūs pats mani aicinājāt. Tā te ir rakstīts.
— Redzi! — triumfējoši iesaucās gubernators. — Tas ir pierādījums! Es tīšām aizsūtīju tev rakstisku uzaicinājumu. To vēstuli tev nevarēja izlasīt neviens cits kā tikai augļotājs. Nu tu vairs nevari noliegt, ka pinies ar to asinssūcēju. Tu esi apkaunojums, negods, nešķīstība. Tu esi pārdevies. Tu esi pārdevis savu zobenu, lai gan tavs zobens pieder Valdītājam un Tiesnesim un Daligaras grāfistei. Un, — viņš piebilda, pastiepjot katru vārdu garāku, lai teiktā jēga būt skaidrāka un pārliecinošāka, — tu/esi pārdevies par naudu. Par NAUDU.
