Ļaudis viņus sagaidīja Dzeļakmcnes nokalnē, kur nogāze beidzās un sākās līdzenums. Tie bija sagatavojuši algotņiem līdzdodamus apelsīnus, sieru un maizi. Sķielacis zemnieks viņiem iedeva arī kārnu un noplukušu vistu, kuru pats raksturoja kā boltu kai saule. Bija sanākušas arī sievietes: vecas sievas, mātes ar bērniem un pavisam jaunas meitenes. Daža no viņām pat apraudājās, bet daža, algotņiem garām ejdt, pasvieda tiem ziedus. \
— Vai tad viņas nevarēja izrādīt mums kaut drusku uzmanības nedaudz agrāk? Kāpēc tikai tagad, kad mēs jau ejam prom? — kāds jautāja.
— Vīri, — atbildēja Lizentrails, — mēs esam algotņi. Mums neviens
savas meitas nedod. Taču maizi un sieru iedeva. Vistiņa būs mana. Nem-
» >
sim viņu līdzi uz Daligaru. Un es nodīrāšu to, kurš tai piedurs kaut pirkstu.
Pēdējo reizi Kapteinis un vieglie kājnieki šķērsoja šo ciemu un šo novadu, viņi gāja neatskatīdamies, jo algotņi atpakaļ neskatās.
Strautu malās vairs nerēgojās tikai paspūrušu niedru skupsnas un apvītuši oleandri, te auga daudzi desmiti apelsīnkoku, kuri, gadalaikiem ritot, bija pārvērtušies aplesīnkoku simtos un tūkstošos, līdz bija piepildījuši visu ieleju, kur tagad to piesātinātais zaļums mijās ar olīvkoku sudrabainajiem un mandeļkoku maigi zaļajiem toņiem, bet pavasaros visu vēl krāšņāku darīja mandeļziedu sārtums.
Pakalnu virsotnēs koki neauga, taču tās sedza ziedi un zāle; tur ganījās pulciņi mazu dusmīga izskata govju, ko uzmanīja ērcīgi ganupuikas, kas brīžos, kad tuvumā nebija svešu acu, izmantoja savas nūjas kā zobenus un āvas, iztēlojoties sevi par Lāci, par vareno karotāju, vieglās infantērijas Kapteini.
Daligaru algotņi sasniedza, spīdot uzvarošai pusdienlaika saulei. Vasara tuvojās beigām. Vistiņa bija pārvērtusies par vakariņām ap to laiku, kad viņi šķērsoja centrālā līdzenuma staignājus un mitrās pļavas, kur uz gājējiem noraudzījās majestātiskas baltas govis, kuras algotņiem atsauca atmiņā Augstklintes brūnaļas un pildīja viņu sirdis ar ilgām. Algotņi sen nebija bijuši tik netīri, tik nogumši un tik izbadējušies. Viņiem tuvojoties, mātes sauca mājās savas meitas un visi centās sadzīt kādā drošākā vietā savas vistas. Kad viņi beidzot bija nonākuši Daligarā, pilsētā, ko dēvē par Dzeloņcūku, jau pie vārtiem izcēlās ilgs un nikns strīds, jo itin nevienam nebija ienācis prātā sarūpēt viņiem ēdamo un piemeklēt kādu vietu naktsmājām.
Beigu beigās viņus nomitināja kādā ēzeļu stallī, kur vismaz varēja izslieties pilnā augumā, taču atšķirībā no smirdīgās un šaurās Augstpils aitukūts, kura bija tukša, šeit ēzeļi bija uz vietas un par algotņu ierašanos nebūt nepriecājās.
Pēc pusi dienas ilgiem strīdiem izdevās izcīnīt ēdamo: trīs kukuļus maizes un katlu kāpostu viras, ar ko bija jāiztiek vairāk nekā piecdesmit vīriem. Tad Daligaras kungi, gribēdami atbrīvoties no algotņu uzmācīgās klātbūtnes, piešķīra viņiem trīs brīvdienas.
Tā notika reti, taču par ārkārtēju notikumu to nevarēja nosaukt. Dažiem vecākajiem vīriem tepat Daligarā bija sieviete vai bērni; kādam citam vēl bija dzīvi vecāki; un vēl bija tādi, kuriem nebija neviena tuvinieka un kuri visas trīs brīvdienas kvernēs pie ēzeļiem vai tupēs pie bastionu akmeņiem, pūloties sagaidīt laimīgo brīdi, kad viņiem kāds pagādās ēdamo un, galvenais, pateiks, kas darāms tālāk.
Rankstrailam vēl bija trīs gadu laikā iekrātie seši sudraba dālderi un četrpadsmit vara graši — viņš tos nēsāja tunikas ielocē, stingri nosaitētus ar ādas sloksnītēm. Ar šo summu nepietika, lai nopirktu zirgu, un tas nozīmēja, ka sapnis par vieglo kavalēriju jāatliek, taču naudas bija pietiekami, lai nopirktu zobenu — vienu no tiem zilināta tērauda zobeniem, kādus izgatavoja Varilas Vidējā lokā un kas nelūza, sacērtoties ar orka vai laupītāja āvu.
Visu šo laiku Kapteinis bija turpinājis lietot milzīgo kaujas cirvi, ko bija paņēmis no pirmā nokautā pretinieka, un tas vienmēr palika viņa mīļākais ierocis. Savu zobena strupuli viņš joprojām nēsāja pie jostas gan tāpēc, ka šī ieroča rokturis palīdzēja radīt iespaidu, ka viņa bruņojums ir pilnīgs, gan tāpēc, ka ar to ērti varēja griezt maizi tais reizēs, kad maize bija, — tomēr ilgāk viņš vairs negribēja cīnīties bez ieroča, kas būtu šāda apzīmējuma cienīgs. Zobenam, kas būtu piemērots Rankstrailam, vajadzēja būt vismaz četras pēdas garam, bet garums palielināja tā vērtību un cenu.
