Zobena cietība un izturība nebija atkarīga tikai no tā svara, bet arī no tērauda kvalitātes, proti, no laika un meistarības, kas bija ieguldīti ieroča izgatavošanā. Jo labāks bija tērauds, jo augstāka bija cena. Diemžēl, tikko bija sasniegta noteikta asmens kvalitāte, uz spala parādījās visdažādākie rotājumi — galvenokārt no alvas vai sudraba vai, ja asmeņa tērauds bija sevišķi labs, pat no zelta. Rankstrails visu veidu izpušķojumus ienīda. Svarīgs, protams, bija arī naudas jautājums, taču taš nebija galvenais: izrotāti ieroči pēc būtības bija kaut kas nepareizs. Viņš nebēdājās, ka bija nogalinājis cilvēkus, — viņš nebija aizmirsis, kā tie bija piesmējuši gan dzīvību, gan nāvi. Viņš nebija aizvadījis bezmiega naktis, skumji atcerēdamies paša nogalināto sejas, taču viņš, tos nogalinādams, nebija arī izklaidējies. Zobens bija zobens — to noteikti notraipīs asinis, un lai arī cik nelietīgs vai zemisks pēc dabas būtu nogalinātais, tas tik un tā bija dzīva būtne, ko savā klēpī iznēsājusi māte. Nekādi zelta vai sudraba raksti nedrīkstēja izdaiļot nogalināšanu.
Rankstrails devās uz Varilas pusi. Iepriekšējā reizē, dodoties pretējā virzienā, lai iestātos algotņos, viņam, mokoties šaubās un ik pa brīdim pārdomājot, ceļā bija pagājušas trīs dienas. Taču nestaigājot šurpu turpu, bet mērķtiecīgi ejot ātrā gaitā, lai sasniegtu Varilu, bija nepieciešama viena diena — divas dienas būtu vajadzīgas lēnākam gājējam.
Ceļš vijās Dogonas rietumu krastā cauri niedrājiem pa plašu ieleju, ko no sāniem ieskāva nelieli pakalni, kas tālumā slējās krietni augstāki un beigu beigās pārtapa par Tumšajiem kalniem. Kad ieleja beidzās un skatienam atklājās Varilas klajiene, bija sākusies pēcpusdiena un saule slēpās mākoņu blīvā. Pasaule bija pelēko toņu mija, pelēks bija viss — debesis, gārņu spārni, rīsa lauku ūdeņi un vieglā migliņa, kas plīvējās virs zemes. Tad debesis atvērās, un, Rankstrailam tuvojoties, pilsēta sagaidīja viņu visā savu gigantisko mūru krāšņumā, atspīdinot savu skaistumu vakara saules sarkani iekrāsotajos rīsa laukos. Gārņi lidoja vieglajā vējiņā. Balti un zelta standarti plandījās virs arkām, kas tikās un krustojās, ziedošu vīteņaugu apskautas. Satumsa, uz mūriem tika iedegtas lāpas, un arī tās reizē ar zvaigznēm spoguļojās tumšajos ūdeņos.
Tikko lielie vārti bija palikuši aiz muguras, Rankstrails metās skriet. Ļaudis, viņu ieraugot, rāvās sāņus, — varbūt negribēdami aizkavēt steidzīgo skrējēju, bet pilnīgi noteikti tāpēc, ka tā milzīgais augums un nepārprotamā piederība algotņu karaspēkam iedvesa bailes.
Rankstrails pazina tirgotāju letes, peļķes, papardes, mazos, augstu pie mūriem ierīkotos dārzus, kur brieda kāposti, baklažāni un cerības. Viņš pazina arī mājiņu, kuras durvis rotāja grezni kokgriezumi, kas atveidoja karaliskus ērgļus un grifus, bet jumtu sedza sūnas, papardes, zāle, efejas un sīki ziediņi.
Kad viņš iegāja mājā, visi sēdēja pie pavarda, ēzdami auna zirņu putru un olīvas. Liesmu viņš pazītu pat tad, ja apkārt būtu tūkstotis citu sieviešu: viņas vaibsti kopš bērnības nebija daudz pārvērtušies, izteiksme bija tikpat līksma, zobgalīga un izsmējīga, nekur nebija zudis arī no mātes mantotais maigais skaistums, kurā gan nebija manāma viņu mātei raksturīgā samierināšanās. Saticis uz ielas Borstrilu, viņš gan nespētu pateikt, kas tas par puiku. Zēns bija bikls un pacēla satrauktu skatienu, kad viņš atvēra durvis un nostājās uz sliekšņa, ar milzīgo augumu piepildīdams visu aiļu. Tēvs no pārsteiguma atguvās pirmais: viņš pielēca-kājās, metās pretī un raudādams viņu apskāva. Tad piesteidzās Liesma, kurai bija vajadzējis par vienu mirkli vairāk, lai izrautos no izbrīna sastinguma. Borstrils palika sēžam apjucis un nedrošs, līdz tēvs viņu paņēma aiz rokas un pieveda apskaut vecāko brāli. Arī Liesma apraudājās. Rankstrails juta mežonīgu prieku, reibinošu baudu, ko sagādāja šie apskāvieni. Viņš juta šo augumu siltumu, juta, kā tēva un māsas asaras saslapē viņa vaigus. Un šķita, ka visi dubļi, aukstums, svelme un utis aizmirstas, it kā to nekad nebūtu bijis, it kā viss būtu bijis tikai sapnis. Tad tēvs sāka stāstīt. Viņš stāstīja, kāds izmisums viņus pārņēmis, atklājot, ka viņš devies prom.
— … es jau uzreiz sapratu, ka tu esi aizgājis iestāties algotņos, pats sapratu, nemaz nevajadzēja, lai Liesma to izlasa… Es vienmēr baidījos, ka tu iestāsies algotņos, tas man rādījās ļaunākajos murgos… mans puisītis karā… kur visapkārt asinis… lai samaksātu manus rēķinus aptieķniekam…
