Ja kāds uzzinās par šo sarunu, viņu ne tikai vienkārši atdos bendem, bet vēl piekodinās, lai tas kādu brīdi papriecājas un tikai tad nobeidz Rankstrailu pavisam. Briesmas bija skaidri sajūtamas, taču daudz smagāk par tām gluži kā akmens viņu spieda šausmas. Šajās nedaudzajās dienās, ko Rankstrails bija pavadījis Daligarā, viņš jau bija dzirdējis runājam par sardzes kapteini šķiet, to sauca Mandrails —, kuru pirms diviem gadiem apsūdzējuši valsts nodevībā un sodījuši ar nāvi. Ja nodevība bija tikai izdomājums, tad nāvessods liecināja, ka šai pilsētā valda nešķīsts un noziedzīgs ārprāts. Savukārt pieņemot, ka nodevība patiešām notikusi un Mandrails bijis vainīgs, par nešķīstu, nežēlīgu un ārprātīgu noziegumu ir jāatzīst tas, ka drausmīgais stāsts izstāstīts meitenei.
Abos gadījumos bija tikai viens izskaidrojums: Valdītājs un Tiesnesis, kurš patlaban bija noteicējs pār Rankstraila dzīvību un zobenu, bija pilnīgi un galīgi jucis. Varbūt Trakais Rakstvedis nemaz nebija tik traks. Žēl gan, ka viņš jau miris: tagad gan būtu derējis viņu izjautāt par šādiem tādiem senākas un nesenākas pagātnes notikumiem.
Jau atkal Rankstrails nolaidās uz viena ceļa, lai ieskatītos Austrai acīs.
— Klausieties labi uzmanīgi, kundze, un vienmēr atcerieties to, ko es jums tagad teikšu. Ikviens ir atbildīgs par savu rīcību un tikai un vienīgi par savu rīcību. Tai dienā, kad jūsu zobena asmens iegriezīsies kāda cilvēka kaklā, tad un tikai tad jūs būsiet atbildīga par viņa nāvi. Tai dienā, kad jūs nosūdzēsiet kādu cilvēku, pati sagudrodama nodevību, ko viņš nekad nav pastrādājis, tad un tikai tad jūs būsiet atbildīga par viņa sodīšanu ar nāvi. Nenēsājiet vairs šo ķēdīti kabatā, bet noglabājiet kādā drošā vietā. Agrāk vai vēlāk jūs to atdosiet tās īstenajai īpašniecei un darīsiet visu, kas būs jūsu spēkos, lai labotu nodarīto netaisnību, vai arī darīsiet visu, kas būs jūsu spēkos, lai notikušais vairs nekad nevarētu atkārtoties. Tam būs vajadzīgi visi jūsu spēki, tāpēc tagad rimstiet raudāt un ķerieties pie ēšanas. Neviens labs kareivis karā nedodas ar tukšu vēderu, bet jums ir jāizcīna smags karš: sāciet jau tagad. Šodien jūs būsiet iemācījusies ēst trusi. Šajā dārzā trušu ir papilnam. Vardes var cept tāpat kā trusi, tikai to pagatavošanai vajadzīgs daudz īsāks laiks. Kurkuļus pietiek uzlikt uz saules nokaitēta akmens, un tie drīz vien ir ēdami, tikai jāuzmanās, lai tos jums neaprij skudras. Bet galu galā arī skudras savu reizi var ēst, — ja nav nekā cita, ēdiet tās. Pēc kāda mēneša nogatavosies valrieksti, un jums nemaz nevajadzēs kāpt kokā, jo tie nokritīs paši…
— Neuztraucieties, kungs, es jau protu rāpties.
— Tiešām?
— Protams, kungs. Es to daru naktīs, kad tumsa mani paslēpj un kad man mugurā nav visu šo traucējošo drēbju. Ziniet, tas ir pavisam viegli: vajag tikai iztēloties, ka esi vāvere vai kaķis!
— Labi. Tā jūs varēsiet sagādāt vēl vairāk valriekstu, tikai uzmanieties, jo tie atstāj traipus…
— Vai valriekstus tiešām var ēst?
— Jūs tos nekad neesat ēdusi ? Skaidrs, ka tos var ēst. Tikai uzmanieties, jo ārējā zaļā miza nopleķo rokas melnas, un kāds varētu to ievērot. Lietojiet nazi un dakšiņu un zaļo kārtu nekad neaiztieciet plikām rokām. Bet, ja jūs protat rāpties, skatieties: no darbarīku namiņa jumta var tikt līdz tam izvirzījumam, no turienes līdz riekstkoka zaram, bet no turienes var sasniegt virtuves logus…
— Nē, tikai ne to! — nobijusies viņu pārtrauca Austra. — Tas ir pārāk bīstami. Ja virtuvē pamanīs, ka kaut kas pazudis, kādu noteikti apsūdzēs zādzībā un sodīs. Tad jau labāk es ēdīšu skudras.
— Lai būtu skudras. Bet tagad saņemieties un apēdiet gabalu truša.
Austra vilcinājās.
— Vai drīkstu jums uzdot vēl vienu jautājumu, kungs?
— Protams, — maigi atbildēja Rankstrails, izmisīgi cerēdams, ka sekos jautājums par kurkuļiem, vardēm vai viņa ģimeni, tomēr būdams pilnīgi drošs, ka nu jau viņu nekas vairs nevarētu pārsteigt.
— Ja es to apēdīšu, vai bailes pāries?
Rankstrails sev nosolījās vairs nekad neko necerēt un nebūt ne par ko pārliecināts.
— Jā, — viņš teica maigi un nešaubīgi. — Ja ēdīsiet, bailes pāries.
Austra apēda ceturto daļu mazā truša. Viņa košļāja pavisam lēni, sakoncentrējusies, kā pildīdama pienākumu. Rankstrails gribēja atstāt viņai savu sālnīcu un uguns šķiļamos akmeņus, taču viņa atteicās: ja sos priekšmetus pie viņas atradīs, Rankstrailu sodīs ar nāvi. Uguni viņa mācēšot iegūt no allaž — pat gaišā dienas laikā — aizdegtajām svecēm, bet sāls uz viņas pusdienu galda nekad netrūkstot. Viņa Rankstrailam zvērēja, ka ik dienas nomedīs sev nepieciešamo ēdiena tiesu, bet tik un tā lūdza, lai to, kas atlicis no truša, viņš aiznesot izbadušiem bērniem, lai šī būtu svētku diena vēl kādam.
