— Viņa sieva bija atnākusi apliecināt man cieņu. Viņai ap kaklu bija zelta ķēdīte. Patiesībā tā pat nebija īpaši skaista, bet es redzēju, ka viņai tā ir ļoti dārga. Pati nemanīdama, viņa ik pa laikam kaklarotai pieskārās. Es sapratu, cik viņai tā rota ir svarīga un cik ļoti viņa vēlas, lai es to ievērotu, vai saprotat? Parasti visas dāmas, kuras ierodas ar mani sasveicināties, ir ļoti satrauktas, ikviena viņu kustība pauž nemieru un vēlēšanos, kaut es pamanītu viņu tērpus, labākos, kas viņām pieder un kas bieži vien darināti mēnešiem ilgi un prasījuši īstus upurus. Taču šī sieviete izturējās citādi. Viņa ļoti gribēja, lai es pamanu tieši kaklarotu. Vai saprotat? — jautāja Austra.
— Protams, — meloja Rankstrails.
— Tāpēc es viņai teicu, ka viņas kaklarota ir ļoti skaista, un viņa, to dzirdot, bija tik laimīga! Viņa man pastāstīja, ka tai dienā, kad viņa izgājusi pie vīra, šo ķēdīti viņai uzdāvinājuši vecāki. Savukārt vīrs atzīmējis katra bērna piedzimšanu, dāvinot viņai pa zīles formas piekariņam. Es vēlreiz teicu, ka rota man šķiet brīnišķīga, un tā bija taisnība — ķēdīte ar piekariņiem viņai izskatījās brīnišķīgi. Viņai, saprotat? — jautāja Austra, un viņas acis bija šausmu un asaru pilnas, un tagad gan skatiens aizklīda neesamībā. Rankstrails pat uzdrīkstējās meitenei pieskarties: viņš to saņēma aiz apakšdelma un vieglītēm sapurināja, atsaukdams īstenībā.
— Stāstiet tālāk, — viņš klusi teica. —Ja gribat, raudiet, bet stāstiet tālāk.
Austra paslēpa seju plaukstās un iešņukstējās. Viņas tikko dzirdamās elsas saplūda ar lietus šalkām un pakšķiem, tam blīvi lāsojot ziedošajā dārzā, zīmējot neskaitāmus aplīšus uz nelielā dīķa virsmas un saceļot milzumu burbuļu. Rankstrails noraizējies raudzījās lietū: tas tūdaļ darīs galu svinībām, un kuru katru brīdi šurp atsteigsies vesels bars galma dāmu, pāžu un sulaiņu, kas ieraudzīs Austras saraudāto seju un metīsies meitenei virsū ar pārmetumiem.
— Es gribēju teikt, ka šī kaklarota tik brīnišķīgi izskatījās viņai, jo tajā bija ietverta visa viņas dzīve. Un es pateicu, ka arī es priecātos, ja man būtu tāda ķēdīte, un ar to es domāju rotaslietu, kurā ik gabaliņš saistītos ar kādu, kurš mīlējis mani vai kuru esmu mīlējusi es. Taču es negribēju teikt, ka vēlos iegūt savā īpašumā viņas ķēdīti. Es laikam izteicos pārāk neskaidri, saprotat?
— Saprotu, stāstiet tālāk, — viņš klusi atbildēja. Austras pleci bija salīkuši, it kā tos lejup spiestu smaga nasta. — Lai arī kas tas būtu, stāstiet: pēc tam mēs šo smagumu varēsim nest divatā.
Austrai ap apakšdelmu joprojām bija apsieta viņa tunikas piedurkne. Rankstrails to noraisīja un sniedza viņai, lai būtu kur slaucīt asaras un izšņaukt degunu.
Meitene ieslidinājas roku sava samta virstērpa dziļajā kabatā un kaut ko no tās izvilka. Kad viņa pavēra sauju, Rankstrails ieraudzīja smalku ķēdīti ar divām sīkām zelta ozolzīlēm.
Viņš lūkojās uz rotaslietu apjucis.
— Kungs, vai tiešām jūs vēl neesat sapratis? — Austra elsodama jautāja.
— Nē, — godīgi atbildēja Kapteinis.
— Manam tēva kungam tika atstāstīts manis teiktais. Viņam ziņoja, ka es esot atzinusi kaklarotu par ļoti skaistu. Viņam teica, ka es to vēloties iegūt sev. Šķiet, nekad agrāk es neko nebiju nosaukusi par skaistu — vismaz tā teica mans tēva kungs. Viņš allaž grib man izpatikt, taču viņa vēlmes nevar piepildīties, jo es nekad neko nevēlos. Skaidrs, ka šo iespēju viņš nevarēja laist garām. Manam tēva kungam šķita ārkārtīgi svarīgi apliecināt man savu milzīgo mīlestību, sagādājot man šo kaklarotu. Tāpēc viņš apsūdzēja sardzes priekšnieku nodevībā. Šo virsnieku pakāra, viņa bērni palika bez tēva, un sieva zaudēja vīru. Visus viņa īpašumus konfiscēja — visus, ieskaitot šo zelta ķēdīti, kura tagad ir manā īpašumā un plosa mani vairāk nekā tad, ja būtu darināta no nokaitētiem ērkšķiem. Sieviete, kurai tā patiesībā pieder, ir vientuļa, izmisusi un trūcīga. Bērniem bija jānoskatās, kā tēvam izpilda nāvessodu, un tagad viņi cieš badu. Vīrietis, kurš zeltkalim lika izkalt mazās zelta zīlītes, lai atzīmētu savu bērnu piedzimšanu, nekad neredzēs, kā tie izaug lieli. Saprotat? Pie tā visa esmu un vienmēr būšu vainīga es. Tēva kungs man pats atklāja, ka nekādas nodevības nemaz nav bijis… ka viss ir ticis darīts tikai tāpēc, lai viņš varētu man paust savu mīlestību un mani iepriecināt…
Tālākais pagaisa šņukstos, bet tie pagaisa lietus šalkoņā.
Rankstrails jutās savādi — it kā pakrūtē būtu izveidojies savāds tukšums.
