— Nav iespējams pat domās? Tiešām? Žēl gan, — nežēlīgi atcirta Kapteinis. Jau tāpat bālā princeses seja nobālēja vēl vairāk, taču viņš nelikās par to ne zinis. — Vīrietis, kas uzspiež precības sievietei, kura viņu negrib, vīrietis, kas stiepj savas rokas pēc sievietes, kura viņu atraida, — tāds vīrietis ir pelnījis nāvi. Nedariet .neko, lai šo nāvi izraisītu, ja jau šāda rīcība varētu kaitēt jūsu dvēselei, taču vienmēr atcerieties, ka šis vīrietis, lai arī kas viņš būtu, ir pelnījis nāvi.
— Kungs, neviens nevar būt pelnījis nāvi.
— Tad vismaz veltiet viņam savu nicinājumu! Labi, jums ir atlikusi tikai trešā iespēja: bēgšana.
Meitene pacēla rokas un norādīja uz augstajiem mūriem, kas ieskāva dārzu.
— Bēgt? Bēgt? Bet kā?
— Tas nemaz nebūtu tik grūti. Lai neradītu aizdomas, jums gadu pēc gada jāizliekas, ka piekrītat šīm laulībām. Pašās beigās neilgi pirms precībām jums jāpalūdz kāzu dāvana un jāpaziņo, ka neprecēsieties, iekams nebūsiet to saņēmusi.
— Taču, ja es izlikšos, ka gribu precēties, nebūs loģiski, ja piepeši nezin ko pieprasīšu kā balvu par precībām, kuras pati šķietami vēlos.
— Patiešām, kundze. Šī prasība nemaz nedrīkst būt loģiska. Jums jārada iespaids, ka tas ir untums, nepārvarama iegriba. Jūs neprecēsieties, ja no sava līgavaiņa nesaņemsiet mīlestības pierādījumus, bet mīlestību viņš varēs pierādīt tikai un vienīgi ar dāvanām.
— Un kādas dāvanas man vajadzētu prasīt?
— Vispirms pieprasiet zirgu: ātru kā vējš un nenogurdināmu kā dusmas. Visātrāko zirgu visā valstī. Zirgu skrējiena ātrums ir izmērāms, tāpēc noteikti atrodams kāds zirgs, kurš ir ātrāks par visiem citiem. Tam, kurš nolēmis bēgt, ir noderīgi tikt pie vislabākā zirga. Tas, protams, negarantē uzvaru, tomēr vairo izredzes uz veiksmīgu iznākumu.
— Manuprāt, saprātīgs padoms. Un tālāk?
— Pieprasiet visabsurdāko tērpu, kādu vien varat iedomāties. Kaut ko tādu, kā izgatavošanai būtu nepieciešams daudz naudas, laika un spēku. Un, kamēr visi būs aizņemti ar tērpa darināšanu, jūs sagatavojieties bēgšanai.
Austra domīgi pamāja.
— Prasiet kaut ko, kas būtu miglas vai tumsas krāsā, kaut ko, kas izskatītos kā dūmi vai nakts, prasiet tērpu, kas reizē būtu sievišķīgs un vīrišķīgs… galvenais, kaut ko sarežģītu, lai varētu novilcināt laiku, bet vienlaikus tādu, kas jums noderētu un palīdzētu kļūt nepamanāmai bēgšanas laikā.
Austra pasmaidīja un pārliecināti pamāja. Viņa ar to tikšot galā.
— Ziniet, kungs, pirms manu māti… tas ir, es gribēju teikt, pirms mana māte nomira, viņa vēl paguva man pateikt, ka visu savu mīlestību atdod ne tikai man, bet arī tam, kurš spēs man parādīt ceļu… ceļu uz…
Viņa aprāvās, iegrimusi domās, bet vienlaikus līksma, gandrīz eiforijas pārņemta. Tad viņas sejā atkal pavīdēja satrauktas bažas. Viņa uzlūkoja Rankstrailu.
— Man ir vēl viens jautājums, kungs, bet šis patiešām būs pēdējais. Vai jūs savā sirdī jau esat ieslēdzis kādas dāmas seju?
— Manā sirdī ieslēgta ir tikai manas mātes seja, — nešaubīdamies atbildēja Kapteinis.
Austra sāka smieties. Šoreiz viņa vairs necēla plaukstas pie lūpām un nebaidījās.
Lietus pamazām pierima, vien pilieni pakšķēja no caurcaurēm izmērcētajām koku lapotnēm. Viņpus sienas arvien vairāk tuvojās balsis un trokšņi, kas nepārprotami liecināja, ka galminieku spiets tūdaļ atgriezīsies.
Rankstrails un Austra piecēlās, lai atgrieztos pie šūpolēm, un tikai tagad pamanīja, ka visapkārt darbarīku namiņam lietus ūdeņi izveidojuši dubļu tērci.
— Viņi nedrīkst zināt, ka esmu bijusi šeit, — stingri noteica meitene.
Vispirms Rankstrails gribēja viņu paņemt rokās un pārnest pāri peļķei, kā būtu nesis Liesmu, tomēr tā rīkoties viņš neuzdrošinājās. Viņš novilka savu brūngano kreklu un paklāja to dubļos, lai Austra varētu tiem pārbrist, nesasmērējot kājas. Tūdaļ pēc tam viņš kreklu uzrāva atpakaļ mugurā, bet tam pāri aplika bruņas. Pagriezies pret meiteni, viņš ieraudzīja, ka tā piespiedusi roku pie mutes un iepletusi acis.
— Kungs, kurš jums to nodarīja? — viņa jautāja.
Rankstrails saprata.
— Tas nav nekas, — viņš teica. — Kad biju puika un gāju malumedībās, mani vienreiz pieķēra un nopēra.
Viņš pastāstīja Austrai arī to, kā šo pātagas cirtienu pēdas slēpis no visiem, kā krekls piekaltis neviena neapkoptajām brūcēm un kā viņš gaidījis, līdz tās pašas pārstās sāpēt, jo kauns bijis tik liels, ka viņš neko nestāstījis un palīdzību nelūdzis pat savai māsai Liesmai. Austra bija pirmā, kura ieraudzījusi šīs rētas un jūt viņam līdzi.
— Nemaz tik ļoti nesāpēja, — viņš piebilda, melodams, lai mierinātu meiteni, kuras acis bija pieriesušās asarām.
Trokšņi tuvojās.
Vārti atvērās.
Rankstrails atcerejas, ka meitenei rokas palikusi viņa krekla piedurkne, taču, par laimi, Austra jau bija paguvusi to noslēpt.
