Runātājs beidzot parādījās ap sabiedriskās tualetes stūri un apstājās, lai uzasinātu nagu pret nolauztu cauruli. Tas nebija nekāds skaistulis kā parasti, šis džins bija pārvērties par vienaci milzi ar milzīgiem muskuļiem un gariem, blondiem matiem, kas bija saķemmēti kā meitenei. Viņam mugurā bija pelēkzils uzsvārcis, kas tiktu uzskatīts par atbaidošu pat viduslaiku zvejnieku ciematā.
- Nabaga mazulīte, pārāk smalka, lai izlauztos brīvībā. Ciklops uzmanīgi nopētīja nagus un, atklājis, ka viens no tiem ir par garu, nokoda nagu īsāku un novīlēja pret tualetes sienu.
- Vai tu nebūtu tik laipns un nepalīdzētu man atbrīvoties? es pajautāju.
Ciklops uzmeta skatienu tukšajam ceļam, t Labāk esi piesardzīga, mīļā, tas teica, it kā nevērīgi atspiežoties pret ēku un dubultojot tās svaru. Šonakt te klīst bīstami radījumi. Džini un folioti… un nejauki velnēni, kas var tev nodarīt pāri.
- Vai tiešām, Askobāl? es nošņācos. Tu lieliski zini, kas es tāds esmu.
Ciklops pārsteigumā iepleta savu vienīgo aci. Bartimaj? Vai tas varētu būt…? Es neticu, ka dižais Bartimajs varētu būt tik viegli pārspēts. Tu noteikti esi kāds velnēns vai molers, kas atdarina viņa balsi un… bet, pag, nudien! Tas esi tu! Viņš pacēla uzaci kā lielā izbrīnā. Neticami! Kā gan neuzvaramais Bartimajs nonācis tik tālu? Saimnieks būs vīlies…
Sakopoju pēdējās pašcieņas paliekas. Visi saimnieki ir īslaicīgi, es sacīju, tāpat kā visi pazemojumi. Es tikai nogaidu.
- Protams, protams, Askobāls sašūpoja savas mērkaķa rokas un uzgrieza nelielu pirueti. Labi teikts, Bartimaj! Tu turies lieliski, ja ņem vērā, ka tavas diženuma dienas ir pagājušas un tagad tu esi tikai malduguns. [10] [1] Maldugunis: zemāki gari, kas nespēj iet vienā solī ar laiku. Tos var saskatīt pirmajā plānā kā mirgojošas uguntiņas (arī pārējos plānos tie ir ļoti grūti saskatāmi), un šos garus burvji kādreiz izmantoja, lai ievilinātu cilvēkus purvos. Bet tagad, kad visi dzīvo pilsētās, maldugunīm jāslēpjas kanalizācijas lūkās un tās neizskatās ne tuvu tik efektīgas kā kādreiz.
- Nemaz nepieminot to, ka rītdien tu tīrīsi mūsu saimnieka guļamistabu, nevis brīvs kā vējš uzšausies gaisā. Tu mums visiem esi kā paraugs.
Plati pasmaidīju. Askobāl, es sacīju, nejau es esmu zaudējis diženumu, bet gan mani sāncenši. Esmu cīnījies ar Spartas Fakvarlu, ar Tollanas Tlaloku, ar gudro Tīhi no Kalahari mūsu cīņās drebēja zeme un upes izlauzās no gultnes. Un es izdzīvoju. Bet kas ir mani ienaidnieki tagad? Kaulains ciklops meiteņu brunčos! Pabeigsim šo strīdu, kad tikšu prom no šejienes.
Ciklops pakāpās pāris soļu atpakaļ. Kādi draudi! Kaunies! Mēs taču esam vienā pusē, atceries? Gan jau tev ir savi iemesli te atdusēties zem sabiedriskās tualetes. Tāpēc, būdams pieklājīgs, es nevaicāšu pēc tiem, lai gan piebildīšu, ka tev šobrīd nudien trūkst pieklājības.
- Tā ir zudusi divu gadu nepārtrauktās kalpošanas laikā, es nošņācos. Esmu novārdzis un viegli aizkaitināms, mana būtība nepatīkami niez, un es pat nespēju to pakasīt. Un tas viss padara mani ļoti bīstamu, kā tu drīz vien uzzināsi. Tāpēc saku pēdējo reizi, Askobāl, pacel to ēku!
Protams, pa vidu atskanēja vairākas nopūtas un vaidi, bet es panācu vajadzīgo efektu. Ar vienu pleca kustību ciklops pastūma sabiedrisko tualeti malā, un tā aizripoja pa ielu. Diezgan saņurcīta meitene nedroši piecēlās kājās.
- Beidzot, es novilku. Tu nu gan nesteidzies!
Ciklops notrauca putekļus no drēbēm. Atvaino, viņš teica, bet es biju pārāk aizņemts cīņā, lai mestos tev palīgā. Tomēr viss beidzās labi. Mūsu saimnieks būs iepriecināts un tas viss, pateicoties manām pūlēm. Viņš uzmeta man iesāņus skatienu.
Tā kā beidzot biju kājās, man vairs nerūpēja, ko viņš saka. Nopētīju apkārtni. Ne pārāk slikti. Daži ielauzti jumti, izsisti logi… Sadursme bija veiksmīgi novērsta. Franču banda? es vaicāju.
Ciklops paraustīja plecus tas gan bija grūti izdarāms, jo viņam gandrīz nebija kakla. Varbūt čehi vai spāņi. Kas to lai zina! Viņi visi mūs neliek mierā. Laiks negaida, man jādzenas viņiem pakaļ, bet tu pa to laiku vari aplaizīt savas brūces, Bartimaj! Varbūt izmēģini piparmētru tēju vai kumelīšu vannu kājām, kā jau večukiem piedien? Paliec sveiks!
Ciklops pacēla svārkus un ar slaidu lēcienu pazuda mākoņos. Viņam uz muguras izauga spārni, un, tos spēcīgi savicinājis, mans sabiedrotais aizlidoja. Askobālam piemita tikpat daudz grācijas, cik dokumentu skapim, bet vismaz pietiekami daudz enerģijas, lai lidotu. Man tās nebija, vismaz līdz brīdim, kad būšu atvilcis elpu.
Tumšmatainā meitene lēni aizvilkās līdz nolauztam skurstenim, kas bija nokritis tuvējā dārzā. Smagi elšot, viņa apsēdās, saņēma galvu rokās un aizvēra acis.
Tikai nelielu atpūtu. Piecas minūtes.
Laiks gāja. Pienāca rītausma, un zvaigznes debesīs sāka dzist.
aunais burvis Džons Mandrāks brokastoja viesistabā, apsēdies klūdziņu krēslā. Smagie aizkari bija nevērīgi atvilkti malā, debesis aiz logiem vīdēja svina pelēkas, un pa bulvāri vijās biezi miglas mutuļi.
