Lieliski. Tad jau vienkāršie ļaudis uzķersies. Viņš piecēlās, noslaucīja muti salvetē un nometa to uz šķīvja. Paskatīsimies, kā dēmoniem vakarnakt veicies. Nē, Paipere, tikai pēc jums.
Paipere skatījās uz savu darba devēju ar platām, apbrīnas pilnām acīm, un nejau viņa vien. Džons Mandrāks bija pievilcīgs jauns vīrietis, ap kuru pastāvīgi vēdīja varas aura, salda un reibinoša kā naktsvijoles jūnija naktī. Viņš bija vidēja auguma un slaidas miesas būves, viņa rīcība vienmēr bija strauja un pārliecinoša. Bālā, šaurā seja izskatījās ļoti noslēpumaina, jo tajā apvienojās jaunība (Džons bija tikai septiņpadsmit gadus vecs) ar pieredzi un autoritāti. Viņa acis bija tumšas, vērīgas un nopietnas, piere saraukta.
Pašpārliecinātība, kas agrāk balstījās uz plašajām zināšanām, tagad bija aizstāta ar augstākajā sabiedrībā iegūtu pozu. Viņš bija pieklājīgs un šarmants gan pret padotajiem, gan kolēģiem, lai gan vienmēr atsvešināts, it kā melanholijas mākts. Blakus pārējiem ministriem, kas bija alkatīgi un ekscentriski, Mandrāks šķita noslēpumains un elegants.
Džona tumšie mati bija apgriezti īsi, līdzīgi karavīriem lai godinātu vīriešus un sievietes, kas iesaistījušies karā. Tas bija veiksmīgs gājiens novērotāji ziņoja, ka vienkāršo ļaužu vidū Mandrāks bija pats populārākais no burvjiem. Tāpēc viņa matu griezumu atdarināja daudzi citi, un arī viņam raksturīgie tumšie uzvalki bija kļuvuši par pēdējo modes kliedzienu. Mandrāks nevalkāja kaklasaiti, un viņa krekla augšējās pogas vienmēr bija it kā nevērīgi atpogātas.
Visa burvju sabiedrība uzskatīja, ka Mandrāka kungs ir neticami, gluži apbrīnojami talantīgs, un, kopš viņš bija kļuvis par informācijas ministru, pret viņu izturējās kā pret bīstamu konkurentu. Bet visi centieni burvi nonāvēt bija izrādījušies neveiksmīgi džini pazuda bez pēdām, lamatās iekrita paši to ierīkotāji, burvestības pārtrūka. Beidzot, noguris no pastāvīgās vajāšanas, Mandrāks publiski izaicināja jebkuru savu nelabvēli uz atklātu divkauju. Neviens neatsaucās, bet jaunais burvis ieguva vēl lielāku slavu.
Viņš dzīvoja elegantā karaļa Džordža laika mājā skaistā, plašā laukumā. Tas atradās tikai pusjūdzes attālumā no Vaitholas, pietiekami tālu no upes, lai tās smaka vasarā nenonāktu līdz mājai. Laukumā bija skaistas bērzu alejas un zaļš maurs. Tas bija kluss un maz apmeklēts, bet pastāvīgi tika novērots. Pa dienu te patrulēja policisti pelēkās uniformās, bet naktīs parku novēroja dēmoni pūču un vakarlēpju izskatā.
Tas tika darīts laukuma iedzīvotāju drošības dēļ. Šeit dzīvoja vairāki ietekmīgi Londonas burvji. Dienviddaļā bija apmeties nesen amatā apstiprinātais valsts sekretārs Kolinsa kungs, kurš mita krēmkrāsas mājā ar kolonnām un piemīlīgām kariatīdēm. Ziemeļrietumos slējās kara ministra Mortensena grandiozais nams, virs kura jumta mirdzēja zelta kupols.
Džona Mandrāka mājvieta neatstāja tik ārišķīgu iespaidu. Tā bija skaista, četrus stāvus augsta celtne ar sviesta dzeltenām sienām un marmora pakāpieniem. Augstajiem logiem priekšā bija balti slēģi. Istabas bija smalki iekārtotas, pie sienām lepojās izsmalcinātas tapetes, un uz grīdām klājās Persijas paklāji. Jaunais ministrs nedemonstrēja savu statusu viesistabā bija izlikti tikai daži no viņam piederošajiem vērtīgajiem maģiskajiem priekšmetiem, mājā kalpoja tikai pāris kalpu. Mandrāks gulēja trešajā stāvā, vienkāršā, gaišā guļamistabā, kas atradās blakus bibliotēkai. Šajās abās telpās viņš nekad neielaida viesus.
Vienu stāvu zemāk, atšķirta no pārējām istabām ar garu, plašu gaiteni, atradās Mandrāka kunga darbistaba. Te viņš pavadīja lielāko dienas daļu.
Džons soļoja pa gaiteni, ēzdams maizi ar marmelādi. Paipere tipināja blakus. Gaiteņa galā bija stipras durvis ar neglītu misiņa seju klauvēkli centrā. Kuplās uzacis aizsedza acis, zods un deguns izskatījās kā izlauzti celmi. Burvis apstājās un nikni palūkojās uz neglīto seju.
- Es taču teicu, lai tu tā nedari! viņš uzšņāca.
Šaurā mute pavērās, zods un deguns sašutumā nošūpojās. -Ko?
- Nepieņem šādu atbaidošu izskatu! Man no tā kļūst slikti, bet es tikko esmu pabrokastojis.
Piere saraucās, un tajā ar čīkstoņu parādījās acs. Neizskatījās, ka neradījums vēlētos atvainoties. Atvaino, vecīt, bet tas ir mans darbiņš.
- Tavs darbs ir iznīcināt katru, kas bez atļaujas grib ieiet manā darbistabā. Ne vairāk un ne mazāk.
Durvju sargs brīdi padomāja. Tiesa. Bet es mēģinu pasargāt darbistabu, aizbiedējot iespējamos iebrucējus. Manuprāt, iebiedēšana ir daudz efektīvāka nekā sods.
Mandrāks nošņācās. Vienīgais, ko tu šādi vari panākt, ir līdz nāvei nobiedēt Paiperes jaunkundzi.
Seja noraidoši sašūpojās, tā ka deguns gandrīz novēlās zemē. Nekā! Kad viņa nāk viena, es ātri mainu izskatu. Un pietaupu pašu sliktāko ļaundariem.
- Bet tu šādi sagaidīji mani!
- Tu varētu izdarīt secinājumus…
Mandrāks dziļi ievilka elpu, pārlaida plaukstu pār acīm un pamāja. Seja izkusa, saglabājot tikai ārējos apveidus, un durvis atvērās. Burvis ielaida iekšā Paiperes jaunkundzi un pats sekoja tai.
