Trešo reizi viņš vairs nemēģināja. Jaunais burvis ieslīga ādas krēslā, mēģinot nekrist panikā. Nebija nekādu šaubu, ka dēmonu kāds jau bija izsaucis. Kāds cits.
Džons akli skatījās tumsā. To jau vajadzēja paredzēt. Kāds cits no burvjiem nebija vēlējies ilgāk gaidīt un izsaucis dēmonu, lai izprašņātu par Dženkinsa sazvērestību. Nebija pat svarīgi, kurš tas bija Ferēra, Mortensens vai Kolinss. Ja vien Bartimajs bija izdzīvojis, viņš bez vilcināšanās atklās jaunajam saimniekam Mandrāka īsto vārdu. Par to nebija nekādu šaubu! Viņš jau vienreiz bija zēnu nodevis. Un tad viņa ienaidnieki sūtīs pie viņa savus dēmonus, kas viņu saplosīs.
Viņam nebija nedz sabiedroto, nedz draugu. Premjerministra labvēlība bija zaudēta. Ja jaunais burvis paliks dzīvs, pēc divām dienām viņu gaida Padomes tiesa. Viņš bija palicis viens. Kventins Mierdaris gan bija piedāvājis savu atbalstu, bet pēc tā eksperimenta, ko draugs bija viņam parādījis, Džons nespēja to pieņemt. Atmiņas par sasieto gūstekni Džonu šķebināja. Ja viņam izdosies glābt savu karjeru, viņš darīs visu, lai neko tādu vairs nepieļautu. Tomēr tās šobrīd nebija viņa galvenās rūpes.
Nakts aizritēja. Mandrāks sēdēja pie galda, domās iegrimis. Miegs nenāca.
Ar laiku nogurums darīja savu. Visi draudi un nepatikšanas nomocītajās smadzenēs uzsāka neprātīgu virpuļdeju Bartimajs, Ferēra, Devro un Kitija Džonsa, Padome, tiesa, karš un nebeidzamā atbildība par visu… Jauno burvi pārņēma vēlēšanās kaut uz mirkli nomest to visu, novilkt kā slapjas drēbes un doties prom.
Viņam iešāvās prātā impulsīva doma. Džons izvilka veco bronzas disku un pavēlēja velnēnam atrast kādu cilvēku. Tas neprasīja ilgu laiku.
Mandrāks piecēlās no krēsla. Viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Pagātnes atmiņas nāca līdz ar nožēlu. Tā bija smaga, bet vienlaikus patīkama sajūta. Šīm izjūtām nebija nekā kopīga ar viņa pašreizējo dzīvi, efektivitāti un prasmīgumu, reputāciju un varu. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija atkal redzēt viņas seju.
Debesis bija svina pelēkas, ietve tumša un lapām kaisīta. Vējš svilpoja kailajos koku zaros un dejoja ap karā kritušo pieminekli parka centrā. Sieviete bija sacēlusi mēteļa apkakli. Kad viņa tuvojās, nedaudz stīvi liekot soļus, galvu noliekusi un ar vienu roku pieturot šalli priekšā sejai, Mandrāks savu bijušo skolotāju sākumā nepazina. Viņa bija mazāka nekā zēna atmiņās, mati bija garāki nekā toreiz un ar dažām sirmām šķipsnām. Bet tad jaunais burvis pamanīja somu veco, novalkāto somu. To pašu somu! Viņš neticīgi pašūpoja galvu. Viņš varētu nopirkt viņai jaunu dučiem jaunu somu ja vien viņa vēlētos!
Mandrāks gaidīja automašīnā, līdz skolotāja pienāks tuvāk, līdz pat pēdējam brīdim nebūdams pārliecināts, vai tiešām izkāps. Viņas zābaki izspārdīja lapas, uzmanīgi apgāja peļķes. Viņa soļoja ātri, jo laukā bija auksts un drēgns. Drīz vien viņa jau būs garām…
Džons ienīda sevi par vilcināšanos. Viņš atvēra automašīnas durvis, izkāpa ārā un nostājās viņas priekšā.
- Lutiēnas jaunkundz?
Viņa strauji apstājās un pārlaida acis jaunajam cilvēkam un melnajai, ielas malā novietotajai automašīnai. Skolotāja uzmanīgi nopētīja Džonu, ar vienu roku joprojām turot šalles malu. Viņas balss bija klusa un nobijusies. Jā?
- Vai mēs varētu pārmīt pāris vārdu? Jaunajam burvim mugurā bija daudz svinīgāks apģērbs nekā ikdienā. Pēc tā gan nebija nekādas vajadzības, bet viņš gribēja atstāt labu iespaidu. Galu galā pēdējo reizi, kad skolotāja bija viņu redzējusi, viņš bija tikai mazs, pazemots puišelis.
- Ko jūs vēlaties?
Jaunais burvis pasmaidīja. Sievietes balsī skanēja bailes. Kas zina, ko viņa domāja varbūt viņš ir kāds ierēdnis no nodokļu policijas. Es vēlējos ar jums parunāt, Džons teica. Es jūs pazinu… un prātoju, vai jūs… pazīstat mani.
Viņas seja bija bāla un noraizējusies. Skolotāja ielūkojās zēnam acīs. Atvainojiet, bet… viņa iesāka, bet tad aprāvās.
Ak jā… jā… Netenjel…Viņa atkal apklusa. Bet laikam jau man nevajadzētu šo vārdu lietot.
Jaunais burvis pamāja. Jā, to labāk aizmirsīsim.
- Jā… Viņa stāvēja un lūkojās uz savu bijušo skolnieku uz grezno uzvalku, spodrajām kurpēm, sudraba gredzenu pirkstā, bet galvenokārt acīs. Lutiēnas jaunkundze nopētīja Netenjelu uzmanīgāk, nekā viņš bija gaidījis. Zēnam par pārsteigumu viņa nesmaidīja un neizrādīja sajūsmu. Bet šī tikšanās galu galā bija ļoti pēkšņa…
Viņš noklepojās. Es braucu garām, pamanīju jūs un… nu jā… ir pagājis krietns laiciņš.
Viņa pamāja. Jā.
-Es domāju, ka… Kā jums klājas, Lutiēnas jaunkundz? Kā iet pa darbu?
- Paldies, labi, viņa atbildēja un tad asi ievaicājās: Vai tev tagad ir kāds vārds, ko es drīkstu lietot?
Viņš sakārtoja krekla apkaklīti. Tagad mans vārds ir Džons Mandrāks. Iespējams, jūs esat par mani dzirdējusi.
Skolotāja pamāja. Jā, protams. Tad jau tev klājas labi.
- Jā. Jau divus gadus esmu informācijas ministrs. Pats brīnījos, kad man šo amatu piedāvāja es biju vēl ļoti jauns. Bet Devro kungs izlēma riskēt, un… te nu es esmu.
