- Gribi, lai es minu? Zēns pārdomās pielieca galvu. Man šķiet, ka sacelšanās varētu notikt pēc pāris paaudzēm. Apmēram pēc piecdesmit gadiem. Tad pretošanās spējas būs attīstījušās pietiekamā līmenī. Piecdesmit gadi nav pārāk ilgs laiks. Ja paveiksies, tu to piedzīvosi, būdama mīļa, sirma vecmāmiņa, kas ucina uz ceļiem mazbērnus. Patiesībā, džins pacēla roku, lai apklusinātu Kitijas niknos protesta saucienus, es kļūdījos.
- Labi.
- Tu būsi nevis mīļa, sirma vecmāmiņa, bet veca, vientuļa grezele.
Kitija uzsita ar dūri pa grīdu. Piecdesmit gadi! Tas nekam neder! Kas zina, kādu postu burvji līdz tam būs nodarījuši? Mana dzīve jau būs beigusies! Kad pienāks laiks revolūcijai, es, visticamāk, jau būšu pagalam.
- Tev taisnība, zēns atzina. Bet es varēšu būt šeit, lai to noskatītos. Joprojām tāds pats.
- Tev nu gan ir paveicies…
- Tev tā šķiet? Zēns palūkojās uz savu tēlu viņš sēdēja taisnu muguru, kājas sakrustojis kā ēģiptiešu rakstvedis. Ir jau pagājuši divi tūkstoši simt divdesmit deviņi gadi, kopš Ptolemajs ir miris, viņš sacīja. Tolaik viņam bija četrpadsmit. Kopš tā laika ir radušās un kritušas astoņas pasaules impērijas, bet es joprojām parādos uz Zemes viņa izskatā. Vai tev joprojām šķiet, ka man ir palaimējies?
Kitija neatbildēja. Beidzot viņa jautāja: Kāpēc tu tā dari? Tas ir, parādies viņa izskatā.
- Jo es sev nosolījos, ka vienmēr parādīšu, kāds viņš bija, pirms pārvērtās.
- Bet man likās, ka viņš tā arī neizauga liels!
- Tev taisnība. Neizauga.
Kitija atkal vēra muti, lai kaut ko vaicātu, bet pārdomāja. Mēs novirzāmies no temata, viņa teica. Es nevaru atļauties gaidīt, skatoties, kā burvji nodara arvien lielāku ļaunumu!
Dzīve ir pārāk īsa. Tāpēc ir jārīkojas, turklāt tūlīt! Mēs, vienkāršie cilvēki, vieni paši nevaram sakaut valdību. Mums vajadzīga palīdzība.
Zēns paraustīja plecus. Tu spried prātīgi.
- Tāpēc es iedomājos, ka džini un citi gari varētu mums palīdzēt.
Džins izskatījās kā no plaukta nokritis. Pasaki vēlreiz.
- Jūs mums varētu palīdzēt. Galu galā tu pats teici, ka mēs visi esam upuri kā džini, tā vienkāršie ļaudis. Burvji apspiež gan cilvēkus, gan garus. Tāpēc mēs varētu apvienoties un kopīgiem spēkiem viņu sakaut.
Zēna seja palika neizteiksmīga. Tik vienkārši…
- Protams, tas nebūtu viegli, tomēr izdarāms. Ja jau tādi vienkāršie ļaudis kā es spēj izsaukt tik nozīmīgu džinu kā tu, kāpēc mēs nevarētu visi apvienoties cīņā pret valdību? To visu vajadzētu apdomāt un iesaistīt vairāk dēm… es gribēju teikt, garu, bet šāda rīcība jau pati par sevi būtu pietiekami pārsteidzoša, vai tev tā nešķiet? Turklāt mēs cīnītos plecu pie pleca kā vienlīdzīgi, nevis kā vergi un saimnieki. Nebūtu nekādas pazemošanas vai paverdzināšanas. Vienkārši godīga sadarbība. Mēs būtu neuzvarami!
Kitija bija noliekusies uz priekšu, viņas acis sajūsmā mirdzēja. Likās, ka zēns arī ir aizdomājies. Viņš ilgu laiku neko neteica. Bet tad nomurmināja: Tu esi traka. Skaista, labi ģērbusies, bet traka.
Meitene sašutumā notrīcēja. Paklausies…
- Es esmu strādājis pie pāris jukušajiem, džins turpināja. Pie reliģiska fanātiķa, kas sevi šaustīja ar kazenājiem, akla imperatora, kas sev par prieku sarīkoja masu slaktiņus, un nabadzīgiem burvjiem, kas vēlējās noslīkt zeltā. Esmu pacietis viņu vājprātīgās prasības un izpildījis tās… Jūs, cilvēki, esat samaitāti un nelietīgi radījumi. Godīgi sakot, Kitij, tavs trakais plāns nav pats ļaunākais no visiem, bet pilnīgi noteikti novestu pie tavas un arī manas nāves. Tavs piedāvājums ir muļķīgs, un tam ir bezgala daudz iebildumu. Ja es tos visus vēlētos uzskaitīt, mēs joprojām sēdētu tepat un sarunātos, kad Britu impērija beidzot kristu. Tāpēc es nosaukšu tikai divus iemeslus, kāpēc tas nav izdarāms. Pirmkārt, neviens gars no visdižākā mārida līdz sīkākajam mitām nekad nepiekritīs sadarboties (kā tu to nosauci) ar cilvēkiem. Sadarboties… Padomā pati! Vai tiešām mēs ietu cīņā plecu pie pleca? Džins asi iesmējās. Nē! Mēs no cilvēkiem esam piedzīvojuši pārāk daudz pārestību, lai jebkad sauktu viņus par sabiedrotajiem.
- Meli! Kitija iesaucās. Kā tad ar Ptolemaju?
- Viņš bija vienreizējs! zēns sažņaudza dūres. Vienīgais pasaulē! Nemaz nemēģini viņu te iepīt!
- Viņš liecina par pretējo, Kitija nepadevās. Protams, lielāko daļu dēmonu būtu grūti pārliecināt…
- Grūti? Tas nav izdarāms!
- Tieši tāpat tu teici: nav iespējams, ka es būtu tevi izsaukusi. Bet es taču to izdarīju!
- Tas nav pat salīdzināms! Ļauj man tev kaut ko pateikt. Es te sēžu un pieklājīgi sarunājos ar tevi, kā darītu jebkurš džins ar labām manierēm, bet visu laiku vēroju tevi ar ērgļa skatienu, lai pamanītu, vai tu neizbāz ārā no pentakla kaut pirksta galiņu. Ja tu to izdarītu, tu noteikti uzzinātu kaut ko vairāk par cilvēku un dēmonu patiesajām attiecībām.
- Vai tiešām? Kitija pasmīnēja. Ne jau es, bet gan tu pieskāries pentakla malai un aizlidoji pa gaisu, sadedzinot svārkus. Un tā pēdējos divus tūkstošus gadu. Arī jūs vieni paši neko nepanāksiet!
