- Mana būtība joprojām ir ļoti ievainojama, Bartimajs sacīja, un es būtu ļoti pateicīgs, ja tu turētu vārdu un ļautu man iet.
- Es tā arī darīšu. Bet es labprāt vēl mazliet ar tevi aprunātos. Tas, ko izdarīja Ptolemajs, varbūt nemaz nav tik neatkārtojami. Varbūt vienkārši neviens cits nezina, kā iekļūt pa tiem vārtiem.
Zēns sāji iesmējās. Protams, zina. Ptolemajs savu ceļojumu aprakstīja, un dažas no viņa piezīmēm ir joprojām pieejamas. Viņš, tāpat kā tu, daudz runāja par džinu un cilvēku savienību. Viņš cerēja, ka arī citi burvji viņam sekos, uzņemsies tādu pašu risku. Un šo gadu laikā tiešām vairāki ir mēģinājuši, pārsvarā naudas un varaskāres dēļ, nevis sekojot ideāliem. Un viņiem tas labi nebeidzās.
- Kāpēc?
Zēns neatbildēja. Un novērsa skatienu.
- Labi, vari neatbildēt! Kitija iekliedzās. Man vienalga! Es pati izlasīšu Ptolemaja piezīmes!
- Tu proti sengrieķu valodu? Džins uzrauca vienu uzaci. Nedomā vairs par to, Kitij! Ptolemaja laiks ir pagājis, mūsdienu pasaule ir naidīga un sarežģīta. Tu nevari to mainīt. Labāk parūpējies, lai spētu tajā izdzīvot. Tāpat, kā to daru es. Vai vismaz mēģinu. Mandrāks mani pagājušo reizi gandrīz nonāvēja.
Kitija dziļi ieelpoja. Kaut kur lejā, grāmatu kalnu ieskauts, gulēja Butona kungs, kas rīt no rīta gribēs redzēt savu asistenti labi izgulējušos un možu. Un vakarā viņa atkal būs Vardes krogā, apkalpojot tos nekam nederīgos vienkāršos ļaudis… Tagad, kad viņai vairs nebūs jādomā par slepeno plānu, šīs nodarbes šķita bezjēdzīgas.
Man nav vajadzīgs tavs padoms, viņa noskaldīja. Man no tevis nekas nav vajadzīgs.
Zēns pacēla skatienu. Man žēl, ka sarūgtināju tevi, bet ir lietas, kas jāpasaka skaidri un gaiši. Es iesaku…
Kitija aizvēra acis un noskaitīja buramvārdus. Sākumā apdomīgi, tad ātrāk meitene sajuta mostamies naidu pret džinu, gribēja tikt no viņa vaļā.
Sejā iesitās vējš un dūmojošas sveces smarža, un džina balss izgaisa tālumā. Kitijai pat nevajadzēja paskatīties, lai zinātu, ka džins ir pagaisis un kopā ar viņu trīs cerību un sapņu pilni gadi no viņas dzīves.
Pa ceļam no Kventina Mierdara mājas Džons pavēlēja šoferim pagriezties pretējā virzienā un doties uz Čiziku.
Bija iestājusies nakts. Vardes kroga logi bija tumši, slēģi aizvērti, durvis aizslēgtas. Pie tām bija piestiprināta ar roku rakstīta zīmīte:
ŠODIEN NOTIEK SEMA VĒBERA BĒRES SLĒGTS GIADĪSIM JŪS ATKAL RĪT
Mandrāks vēlreiz pieklauvēja, bet atbildes nebija. Vējš svilpoja virs pelēkajiem Temzas ūdeņiem, krastā kaijas ķērkdamas plēsās par paisuma izmestajām ēdiena atliekām. Pagalmā lidinājās sarkanā Modrības lode. Mandrāks, pieri saraucis, devās atpakaļ uz Londonas centru.
Kitija Džonsa varēja pagaidīt. Bartimajs ne.
Visi dēmoni bija meļi tā bija neapstrīdama patiesība. Tāpēc Mandrākam nemaz nevajadzēja būt pārāk pārsteigtam, pieķerot savu kalpu melos. Tomēr, uzzinot, ka Bartimajs ir noslēpis faktu, ka Kitija Džonsa ir dzīva, viņš jutās satriekts līdz sirds dziļumiem.
Kāpēc? Galvenokārt tā meitenes tēla dēļ, ko viņš šajos gados bija nēsājis savā sirdī un prātā. Viņas seja laiku pa laikam atgriezās zēna atmiņā sajūsmas un vainas apziņas uzplaiksnījumos. Kitija bija viņa niknākā pretiniece, tomēr bija ziedojusi dzīvību viņa labā. Šo rīcību Mandrāks tā arī nekad nebija izpratis, bet šī dīvainā upurēšanās kopā ar meitenes spēku un degsmi viņas acīs nekad nebija izgaisusi no burvja atmiņas. Bīstamā Pretošanās kustības dalībniece, kurai viņš tik ilgi bija dzinis pēdas, ar laiku bija kļuvusi par kaut ko tīru, skaidru un nozīmīgu par simbolu, kam bija pavisam mazs*Sakars ar īsto Kitiju.
Bet ja viņa bija dzīva… Mandrāks juta, ka šī ziņa viņu caururbj kā šķēps. Tas laupīja viņam iekšējo mieru, liekot atcerēties visus pagātnes notikumus. Viņu pārņēma naids un neticība. Kitija Džonsa vairs nebija iedomu tēls viņa prātā tagad viņa atkal piederēja reālajai pasaulei. Zēns jutās kā aplaupīts.
Turklāt Bartimajs bija viņam samelojis. Kāpēc viņš bija tā darījis? Lai iespītētu saimniekam, protams, bet tas nebija vienīgais iemesls. Lai pasargātu Kitiju. Tādā gadījumā starp džinu un meiteni vajadzēja būt kādai tuvākai saiknei. Vai tiešām tā varētu būt? Mandrāks juta, ka viņu pārņem greizsirdība, tā gluži kā auksta čūska izslēja galvu viņam krūtīs.
Ja arī džina rīcības iemeslus bija grūti saprast, tad nevarēja būt vēl nepiemērotāks brīdis, lai uzzinātu par viņa nodevību. Tieši tagad, kad viņš bija licis uz spēles karjeru, lai glābtu sava kalpa dzīvību. Džonā viss vārījās, dusmas viņu burtiski smacēja nost.
Pusnaktī Mandrāks ienāca savā darbistabā, sagatavojies Izsaukšanai. Bija pagājušas divdesmit četras stundas, kopš viņš bija atbrīvojis vardi. Džons nezināja, vai Bartimaja būtība pa šo laiku būs pietiekami sadziedēta, un viņam arī tas nerūpēja. Burvis stāvēja pie darba galda, ar pirkstiem bungodams pa koka virsmu, un gaidīja.
Pentakls viņam priekšā palika tukšs un kluss. Izsaukšanas vārdi atbalsojās viņam galvā.
Mandrāks aplaizīja sausās lūpas un mēģināja vēlreiz.
