— Zinu, zinu, — māmiņa atkal pasmējās, — kad atgriezīsies mājās, tad izgatavosi sev lidmašīnu un zemeslodi.
— Jā, pie lidmašīnas piesiešu ragutiņus no tukšām sērkociņu kārbiņām, un ragutiņās sēdes simt priecīgu zēnu, es tos izveidošu no plastilīna, un viņi…
Aurims nepaguva pabeigt.
Vadonis pīļtēviņš, lidodams rindas priekšgalā, nemierīgi saausījās. Viņiem tuvojās dīvaina un draudīga rūkoņa, no kuras drebēja viss izplatījums. Pīles, pašķiebušas kaklus, pēkšņi ieraudzīja, ka uz tām lido milzīgs dzelzs putns. Tas tuvojās tik briesmīgā ātrumā, ka pīles nepaspēja nedz attapties, nedz aiz- nirt sāņus. Pa kabīnes logu bija redzama bāla pilota seja, cieši sakniebtas lūpas; viņam blakus sēdošais bortmehāniķis kaut ko kliedza klausulē, acīmredzot ziņoja uz zemi par draudošo nelaimi, no kuras vairs nav iespējams izvairīties .. . Bet pēc mirkļa lidmašīnas propelleri kā pūķa žaunas sāka rīt putnu rindu, un putni pat nepaguva iebrēkties. Tomēr, rīdami putnus, trīs propelleri cits pēc cita aizrijās un aizcirtās, vesels palika tikai ceturtais. Lidmašīna zaudēja ātrumu, tās priekšgals nolīka, spārni nošķiebās, un tā sāka krist lejā . ..
Lidmašīnā radās apjukums. Tikai mazais Aurims neko nesaprata. Māte viņu turēja, cieši apskāvusi, un neteica ne vārda.
— Mamm, — zēns priecīgi sacīja, — cik ātri mūsu lidmašīna laižas uz leju! Apakšā taču ir lidlauks, vai ne?
— Lidlauks… — māmiņa ar bālām lūpām čukstēja un sirdī lūdza likteni, lai neļautu iet bojā viņas vienīgajam dēlam, kurš vēl tik maz priecājies par dzīvi. ..
Vilkās garas sekundes — visšaušalīgākās, kādas pasažieri jebkad bija pieredzējuši. Kaut arī katastrofa likās nenovēršama, tomēr saprātīgais pilots nesamulsa, neizlaida stūri no rokām un visiem spēkiem centas ar vienu propelleri bremzēt lidmašīnas krišanu un to novadīt uz zemes. Beidzot lidmašīna kaukdama un brīkšķēdama izlīdzināja spārnus, pacēla priekšgalu un nevis nokrita, bet nolaidās lielā pļavā — kaut arī smagi, kaut arī dārdēdama, tomēr nolaidās, un pasažieru dzīvības bija izglābtas!
Pēc kāda laika tika atvērtas kabīnes durvis, un pusdzīvie pasažieri streipuļodami izkāpa uz zaļa maura, kur nostāk ganījās govis.
Aurims izkāpa viens no pirmajiem.
— Vai tad šeit nav lidlauka? — viņš vīlies iesaucās, bet pļava bija tik plaša un smaržīga, ka drīz vien viņš skrēja prom, dzīdamies pakaļ zilai spārei. Zēns pēkšņi izbrīnā apstājās: viņa priekšā zālē gulēja pīlēns. Tā spārni bija sakropļoti, spalvas izplūkātas, no pavērtā knābja sūcās sarkanas asinis …
Zēns noliecās pie nedzīvā putna, un žēlabas sažņaudza viņa sirdi.
«Tas droši vien vanaga darbs,» viņš nodomāja. «Plēsīgā, niknā vanaga darbs!»
Drīz vien, aizmirsis beigto pīlēnu, Aurims sāka skraidīt ap lidmašīnu. Bet debesīs jau lidoja cits pīļu pulks, un ceļu tam rādīja liela, vientuļa vakarzvaigzne . ..
Dzeguze Guze, tikko spēdama atgūt elpu, iemetās lielajā eglē un četras reizes īsi iekūkojās. Tas nozīmēja, ka atgadījies kaut kas svarīgs un tiek aicinātas kopā visas meža dzeguzes. Kad tās atlidoja un satupās apkārt, dzeguze Guze ierunājās: — Varat ticēt, varat neticēt, taču tas, ko tagad pastāstīšu, ir vissvētākā patiesība. Nupat lidoju gar vecu namu mežmalā, bet tā slēģi, kā pašas redzējāt, arvien aizvērti. Un tagad skatos — slēģi vaļā, logi atvērti, bet pa vienu atvērto logu … ai, nevaru!
— Nemoci mūs, stāsti! — visas dzeguzes nespēja savaldīties.
— Bet pa vienu atvērto logu dzirdu: kikū! Ieklausieties: nevis kukū, bet kikū!
— Kikū! — dzeguzes kori atkārtoja.
— Ļoti izbrīnījusies un kļuvusi ziņkārīga, pielidoju pie paša loga un gaidu, kad atkal tā iekūkosies, tas ir, iekikosies. Tomēr — nekādas skaņas. Tad sadūšojos un notupos uz palodzes. Paraugos iekšā: liela istaba, un nav nekādas kikojošas dzeguzes, tikai nezin kas klusi bez atelpas tikšķina, it kā klaudzinātu ar knābi: tik-tik, tik-tik, tik-tik .. . Ieklausieties: nevis — tuk, tuk, tuk — kā dzenis, bet tik-tik, tik-tik . ..
— Tik-tik, tik-tik, — dzeguzes korī atkārtoja.
— Tātad tupu ne dzīva, ne mirusi ar bailēm un lauzu galvu, no kurienes tie tikšķi. Un redzu: pie sienas koka kaste — ne ligzda, ne šūna… Bet tas vēl nav viss! No tās koka kastes, es redzu, nokarājusies uz leju … ai, nevaru!
— Nu, nu, saki ātrāk! — Viss bars dzegužu nespēja valdīties aiz ziņkārības.
— Tātad no tās kastes, redzu, nokarājusies uz leju kāja, ne ī-sti kāja, un šūpojas, svārstās uz abiem sāniem kā vēja nolauzts zars. Tomēr nekāds vējš nepūš! . . . Vai nav šausmīgi?
— Brrr, cik šausmīgi! — Dzeguzes pat nodrebēja.
— Tomēr es tik un tā drosmīgi tupu uz palodzes un skatos,, lai gan iešūpojusies kāja katru mirkli var atvēzēties un tā man iespert, ka es nespētu pat savākt kaulus . .. Un tikšķi nerimstas: tik-tik, tik-tik … Te pēkšņi … ai, nevaru!
— Nu stāsti! — dzeguzes lūdza.
