Tomēr māmiņa nepagūst nomierināt viņu, kad lidmašīna iznirst no necaurredzamās miglas, un mākoņi paliek apakšā. Lidmašīna jau traucas pa saules apmirdzētu neatpveramu izplatījumu, un zēnam šķiet, ka mākoņi apakšā nav mākoņi, bet sniegāji, kuros izslējušies ledus kalni, un uz tiem tūlīt pavīdēs balto lāču ģimene … Vēl vēlāk — tādi kā aizputināti sniega līdzenumi, un Aurims domā: ja pie lidmašīnas astes piesietu ragutiņas un uz tām apsēstos, tad vēja ātrumā varētu slidināties pa to līdzenumu, pat ausīs svilpotu! … Neredzēti plaša un dzidra pasaule plešas izbrīna pilno zēna acu priekšā, zeltaina aukstuma pasaule, kas karājas virs mazās zemeslodes, kura vairs nav redzama caur biezo mākoņu slāni… Aurims sajūsmā pat norij ledeni.
— Māmiņ, — viņš iesaucas, — es jau zinu!
— Es tāpat jau zinu, — māmiņa saprotoši pasmejas. — Kad izaugsi liels, tu būsi lidotājs, jā?
— Jā, — zēns paloka galvu, un viņam no satraukuma kvēlo vaigi. — Es būšu lidotājs, un mana lidmašīna aiz sevis vilks ragutiņas, simtiem ragutiņu, bet tajās sēdēs tūkstotis zēnu un meiteņu, — un zini, uz kurieni mana lidmašīna aizvilks viņus?
— Varbūt uz Āfriku? — māmiņa smejas.
— No kurienes tu visu zini? — Aurims brīnās. — Jā, es viņus aizlidināšu uz Āfriku, lai paskatās īstus krokodilus un īstas lauvas.
— Vai tad zooloģiskajā dārzā dzīvo neīstas lauvas un neīsti krokodili? — māmiņa jautā.
— Nē, neīsti. — Aurims purina galvu. — Viņi taču ieslodzīti būros, bet Āfrikā — brīvi, tāpēc arī īsti!
Zēns neredz, kā visi lidmašīnas pasažieri klausās viņu un smaida. Viņš atkal piekļaujas pie lodziņa un domā kaut ko savu.
— Māmiņ, — atkal jautā, — vai putni var lidot tādā augstumā?
— Var, — māmiņa atbild, — tikai ne visi.
Kad no rītiem sāka piesalt un kad zāle kādurīt nosarmoja balta, vecais pīļtēviņš iepēkšķējās, ar to dodams zīmi, ka jāsakārto spārni ceļojumam. Drīz vien no zemes pacēlās viss bars meža piļu un arī jaunais pīlēns, kuru gaidīja pirmais ceļojums uz neredzētām siltām zemēm, uz Āfriku.
Togad bija vēls pavasaris, un pīlēns izšķīlās no olas jau vasaras otrajā pusē, tāpēc līdz rudenim viņa spārni nepaguva pa īstam pieņemties spēkā. Viņa māte pīle baiļojās, ka garo ceļojumu viņš nespēs izturēt. Taču bija gaidāma barga ziema un palikt šeit purvā, lai pārziemotu, nozīmētu īstu bojāeju. Tāpēc gribot negribot vajadzēja ceļot.
Pīles torīt garā rindā jau šķēla debesis. Pirmais lidoja pieredzējis vadonis pīļtēviņš, un pēdējais — jaunais pīlēns, jo rindas galā vieglāk lidot — nestin nes lidojuma radītā gaisa strūkla. Tāpēc šeit var lidot pat aizmidzis un miegā vēcināt spārnus — strūkla tik un tā nesīs līdzi pīļu rindai .. .
Pīļu bars ceļas augstāk un augstāk, bet pīlēna māte griež un griež kaklu atpakaļ — viņa ļoti norūpējusies, kā sokas jau- nulim.
— Māmiņ, cik mazs no augšas izskatās mūsu ezeriņš! — viņš brīnīdamies iesaucas. — Kā peļķīte!
— Negrozies! — māmiņa liedz. — Nogursi, taču spēki jātaupa, ceļojums uz Āfriku ir garš.
— Māmiņ, bet kas šeit apakšā laižas tāds sprogains kā auniņš?
— Tas ir mākonītis, — māmiņa paskaidro. — Nerunā, klusējot ietaupīsi vairāk spēka.
— Tad mēs lidojam virs mākoņiem! — no prieka un lepnuma iepēkšķas pīlēns.
Virs viņu galvām jau plešas citi augsti mākoņi, tā dēvētie spalvu mākoņi, un cik labi, ka to spraugās vīd zeltaini saules stari! . ..
Pēc kāda laika vadonis pīļtēviņš nogurst un aizlaižas atpūsties uz rindas galu. Viņš ieņem vietu pašā priekšā pīlēnam, un tas atkal paliek pēdējais.
— Vai drīz būs jūra? — pīlēns nepacietīgi jautā vadonim.
Tomēr vadonis neatsaucas — viņš, gaisa strūklas nests, vēcinādams spārnus, jau aizmidzis.
«Kad es uzaugšu liels,» pīlēns domā, «kad būšu stiprs kā pīļtēviņš un man būs žigli spārni, tad pacelšos virs visaugstākajiem mākoņiem paskatīties citu pasauli. Man stāstīja, ka tur esot balts jo balts, tur esot ziema, no kuras mēs bēgam, un tur dzīvojot zvaigznes, kas rāda mums ceļu. Man stāstīja: zvaigznes esot milzeņpīļu acis, kas no augšas raugoties uz mums un sargājot, lai mēs nenomaldītos un neaizietu boja . .. Bet mākoņi, kā man stāstīja, esot to milzeņpīļu dūnas, un lietus, kā sacīja, esot asaras, kad viņas raudot, redzēdamas, kā raibās pīlītes iet bojā no noguruma, bada un lodēm. Tā māmiņa man stāstīja …»
Lai gan pīlēnam bija aizliegts grozīties, viņš tomēr nespēja nociesties un grieza kaklu te uz vienu, te uz otru pusi, brīnījās par visu, platām acīm raudzījās uz visu.. . Grozīdamies viņš ieraudzīja, ka no tālienes tuvojas kāds punktiņš.
«Kas tas varētu būt? Varbūt ērglis, varbūt klijāns?» pīlēns brīnījās, tomēr skaļi pajautāt neiedrošinājās, lai nesaņemtu rājienu, ka atkal grozās un tērē spēkus . ..
Lidmašīna jau traucās zemāk, zem spalvu mākoņiem. Apakšā atkal zaļoja pļavu plankumi, dzeltēja rudens mežu platības. Aurims piekļāva seju pie lodziņa. No gūtajiem iespaidiem viņam reiba galva. «Tad re, kādas ir debesis, kāda ir zeme un kāda lidmašīna,» viņš domāja un skaļi sacīja:
— Kad es atgriezīšos mājās . ..
