— Kā nokļūt okeānā.
— Saki ātrāk! — Kite kļuva nepacietīga.
— Gliemezim iekšā taču ir eja, lieliska slēptuve. Ja mēs ielīstu tajā un pagaidītu, kamēr gliemezis atgriezīsies okeānā? Kas tad?
— Tad, tiklīdz vētras laikā gliemezi piesies pie masta un atšalks vilnis, abas izspruksim brīvībā, okeānā!
Zivtiņas nekavējoties pielavījās pie aizmigušā gliemeža un aši ielīda tā iekšienē, dziļā un tumšā labirintā, kas bija pilns dīvainas dūkoņas un ūdens … Abas paspēja tieši laikā, jo, kamēr gliemezis vēl nebija pamodies, stūrmanis to izvilka no akvārija un atkal nolika plauktā.
Pēc neilga laika viņš aiznesa gliemezi uz ostu, no turienes — uz kuģa kajīti. Kuģis attauvojās no krasta un aizpeldēja tālā reisā. Pēc nedēļas tas jau šķēla Atlantijas okeāna viļņus.
Kādu nakti uznāca spēcīga vētra. Kuģi mētāja kā skaidiņu, un stūrmanis piesēja gliemezi pie masta. Augsti, krācoši viļņi skaloja kuģa klāju, un skaistulis asšķautņainais gliemezis nokļuva pašā vētras mutulī. Virmojošās ūdens straumes ieplūda gliemeža ejā, labirinta vistālākajos kaktiņos un izsvieda ārā Kiti un Piti…
Viņas jau bija noslāpušas, beigtas. Tomēr abu sastingušajos, ieplestajos acu redzokļos it kā mirdzēja priecīgs sveiciens .lielajam, neaptveramajam Okeānam . ..
Mazās ieplakas nogāzes melnē un metas raibas, tik milzumdaudz kukaiņu un kukainīšu tajā sapulcējies, bet sacensību galvenais tiesnesis ūsainis paziņo:
— Tagad augstumā lēks sarkankājis sprakšķis! Visa mazā ieplaka iedūcās un iegaudojas — nevis parasta ieplaka, bet kukaiņu stadions, kurā pašlaik notiek sacensības augstlēkšanā. Pašā stadiona vidū — divas tievas un taisnas smilgas, starp kurām novilkts zirnekļa pavediens, un tam pāri jātiek kukaiņiem augstlēcējiem. Sākumā lēcēju bija vairāk nekā simt, bet zaudētāji cits pēc cita izstājās, un tagad atlikuši tikai vislabākie no vislabākajiem: sprakšķis, skrejvabole, cikāde,, blusa un zaļais sienāzis.
— Lec sprakšķis! — tiesnesis atkārto. — Auklas augstums — divi simti simtkāja soļu.
Sprakšķis pieiet pie augstu paceltās auklas un —ko jūs domājat! — augšpēdus noguļas zemē. Guļ nekustēdamies, pacēlis, uz augšu visas sešas sarkanās kājeles.
— Sprakšķ, sprakšķ, sprakšķ, — stadionā sprakšķina visi« līdzjutēji sprakšķi, uzmundrinādami savu lēcēju un alkdami,, lai tas tiktu čempiona godā.
Bet sprakšķis joprojām guļ augšpēdus, tad pēkšņi, it kā neredzamas rokas pasviests, ceļas uz augšu — tāpat augšpēdus. Tā lēkt no visiem kukaiņiem prot vienīgi sprakšķi. Tātad viņš- paceļas, gaisā apgriežas, bet griezdamies ar kāju aizķer auklu-, tā pārtrūkst, un zaudējušais sprakšķis nokrīt uzirdinātās smiltīs.
Aiz īgnuma viņš kož un dauza savu nelaimīgo kāju, kas pārrāva auklu, un kliedz:
— Tu esi vainīga! . .. Tevis dēļ pārtrūka! … To es tev nepiedošu! …
Viss stadions smejas par sprakšķi, kurš kausta savu kāju,, bet atsteigušies zirnekļi jau vij jaunu auklu, skudras to piesien starp smilgām, simtkājis ar sīkiem solīšiem izmērī tās augstumu., kukainis kapracis atkal mīksti uzirdina smiltis — lai lēcēji krītot nesasistos, bet tiesnesis ūsainis paziņo:
— Sprakšķis zaudēja. Lēcienam gatavojas skrejvabole!
Garkāje skrejvabole ar lielām acīm, kura līdz tam berzēja
lielus vienu pret otru, lai tie būtu veiklāki un atsperīgāki, nostājas tuvu pie aukliņas un aptausta uz vēdera uzkarināto amuletu, jo tam jāatnes laime. Amulets — kolibra nadziņš, ko stārķis pārnesis no siltām zemēm.
— Uz priekšu, kļūsti čempione! — no visām pusēm spiedz līdzjutējas skrejvaboles.
Skrejvabole vēlreiz patausta savu amuletu, nomurmina burvju vārdus, kam jāatnes veiksme: ģur, ģur, ļur, ļur. Tad uzspļauda ķepām, ieskrienas, jau lēks augšā, bet.. . Bet pēkšņi apstājas pie pašas auklas. Kā redzams, nebija labi ieskrējusies. Viņa atgriežas, atkal tausta amuletu, atkal murmina burvestību: ļur, ]ur, ģur, ģur, atkal ieskrienas, jau cels kāju lēcienam, bet … bet atkal apstājas. No satraukuma un bailēm lielās acis vēl vairāk ieplešas, zaļais vēderiņš dreb, bet priekšķepas tā vien tausta amuletu, kam jāatnes laime… Vabole atkal ieskrienas, atkal apstājas un atkal nelec!
— Kas tad tas? — brīnās pat visu ko pieredzējušais tiesnesis ūsainis.
— Lecule-bailule! — skatītāji sauc no stadiona.
— Beigu beigās lec, neapkauno mūs! — līdzjutējas skrej- vaboles mudina.
— Tagad noteikti lēkšu! — skrejvabole apsola, atkal patausta laimes nesēju amuletu, noburkšķ burvestības vārdus, ieskrienas … un kaut tevi jupis! Atkal nobijusies apstājas pie aukliņas un ne no vietas!
Bet, kad viņa ieskrienas piecdesmito reizi un piecdesmito reizi nobijusies apstājas un nelec, tiesnesis ūsainis zaudē pacietību un piecērt kāju:
— Pietiks! Prom no lēkšanas laukuma. Ieskaitu zaudējumu!
Viss stadions smejas, bet lecule-bailule nomelnējusi aiz
'kauna aizvelkas malā, tad norauj amuletu un nikni nosviež to zemē. Taču tad — tikai paskatieties! — vienā varenā lēcienā tā pārlec pāri visam stadionam un paslēpjas pļavā.
