— Te pēkšņi tajā koka kastē atveras slepenas durtiņas un — ja gribat, ticiet, ja gribat, neticiet! — un izlec ārā maza dzeguzīte, mūsu māsiņa. Izlēkusi iespiedzas sirdi plosošā balsī: kikū! . . . Ieklausieties: nevis kukū, bet kikū!
— Kikū … — samulsušās dzeguzes korī atkārtoja.
— Tu melo, — kāda neticēja.
Lai mani šajā vietā vanags noknābā, lai lūsis saplosa vai Usūrijas suns norij! — stāstītāja zvērēja.
— Tālāk, un tālāk? — citas mudināja.
— Tātad iespiedzās: kikū! Un atmuguriski lēca atpakaļ, it kā viņu kāds būtu rāvis aiz astes. Un durtiņas aizcirtās — blaukš! Es no šausmām satrūkos un — ne uz priekšu, ne atpakaļ. Taču durtiņas atkal attaisās! Dzeguze parādās! Kikū! Un atkal nezin kas viņu rauj atpakaļ — žvlks! Durtiņas — blīks! Es — buldīks! Ak vai! … Trešo reizi durtiņas atdarās! Kikū! … 2vīks! … Blīks! .. . Klusums. Klusums. Tikai kastes iekšienē: tik-tik, tik-tik… Kāds it kā ar knābi klaudzinātu, it kā ar nagu dauzītu. Vēlreiz ieklausieties: nevis — tuk, tuk, tuk, tuk — kā dzenis, bet tik-tik, tik-tik …
— Tīrie brīnumi, — dzeguzes, neko nespēdamas saprast, sacīja.
— Bet es zinu, — iesaucās visgudrākā un attapīgākā dzeguze, kura reiz bija iedējusi olu paša lielā ūpja ligzdā. — Es zinu visu!
— Ko tu zini! — dzeguze Guze neticēja. — Tu taču neko neesi redzējusi.
— Vienalga zinu, — attapīgākā apgalvoja savu. — To kiko- jošo dzeguzi kāds ieslodzījis koka ligzdā vai kastē. Viņa grib izmukt pa durtiņām, bet kaut kāds plēsoņa rauj viņu atpakaļ un neizlaiž no gūsta. Tāpēc nabadzīte bez mitas ar knābi dauza kasti un kiko, lai sasauktu palīdzību, tikai neviens neatbrīvo viņu.
— Jā, jā, — visas dzeguzes piekrita. — Mūsu nabaga māsiņa, cik šaušalīgs viņas liktenis, kā viņa mokās tirāna ķetnās!
— Jāpalīdz viņai! — visas iesaucās.
— Bet jau krēslo, laiks gulēt, — kūtri ieņurdējās kāda miegamice.
— Kā varam gulēt, ja mūsu māsiņa cieš mocības! — citas dzeguzes sašuta. — Lidosim, ātri jo ātri lidosim!
Un, dzeguzes Guzes vadītas, visas pacēlās spārnos un aizlidoja pie vecā nama gāršas malā.
Logs vēl bija atvērts, un dzegužu bars notupās uz jumta, bet pēc tam sadūšojušās nolaidās uz platās palodzes. Tad ielūkojās iekšā un ieklausījās. Istaba jau grima mijkrēslī, tomēr skaidri bija redzama pie sienas pielipusī ligzda vai būris ar izlīdušu kāju, kas šūpojās. No kastes nepārtraukti skanēja: tik- tik, tik-tik, tik-tik … Dzeguzes, aizturējušas elpu, gaidīja, kas notiks tālāk. Drīz vien ar troksni atvērās durtiņas un izlēca mazs putniņš.
— Kikū! — tas iespiedzās sirdi plosošā balsī, bet, kolīdz tas paguva iespiegties, nezin kas neredzams to ierāva atpakaļ kastē un aizcirta durtiņas, tikai kāja šūpojās tāpat.
— Kukū! — dzeguze Guze piesardzīgi pasauca, taču no kastes neviens neatsaucās un neizlēca, tikai ar knābi dauzīja un dauzīja: tik-tik, tik-tik . ..
Dzegužu bars pacēlās no palodzes un aizlidoja uz mežmalu, lai steidzami apspriestos.
— Kā viņa mokās, — kāda iečukstējās un iepinkšķējās.
Šņukstēja arī citas dzeguzes: tik briesmīgas un noslēpumā
tītas mocības neviena nebija redzējusi un dzirdējusi.
— Jāpalīdz viņai, — dzeguze Guze sacīja. — Ātrāk jāatbrīvo no briesmīgā putnu tirāna ķetnām!… Jo, ticis galā ar viņu, tas var notvert kādu no mums un tur ieslodzīt.
— Lai nu kā būtu, — snaudule ieņurdējās, — bet papriekš atgriezīsimies mājās un kārtīgi izgulēsimies, jo drīz jau svīdīs gaisma.
— Kā var gulēt, ja mūsu māsiņa sauc un nevar sasaukt palīdzību! — pārejās sašuta.
— Viņai patiešām nekavējoties jāpalīdz!
— Tomēr kā?
Dzegužu bars kļuva domīgs. Ne tik daudz domāja kā skatījās uz savu gudrāko un attapīgāko no visām, ko viņa ieteiks.
— Es domāju, — tā ierunājās, — ka pašas ar saviem spēkiem neko nepaveiksim. Mēs taču neesam radušas nedz perēt olas, ne perējumu barot, nedz pasargāt to no ienaidniekiem, — kā tad mēs spēsim cīnīties pret plēsoņām?
Ko tad lai darām? — Dzeguzes noskuma.
Palūgsim kādu varenu putnu, lai uzbrūk kastei, izplēš durvis un atbrīvo mūsu māsiņu.
Lielais ūpis! — Guze iesaucās. — Viņš ir gudrs un stiprs, naktī lieliski redz, bet viņa nagi ir asi kā ērkšķrozes dzeloņi!
Un dzegužu bars aizlaidās uz veco alksni purvmalā, kur kopš neatmināmiem laikiem dzīvoja lielo ūpju dzimta. Lielais ūpis tieši tobrīd tupēja uz zara, kaut ko diženi domāja un gremoja lauka peli.
Viņš uzklausīja dzegužu lūgumu un solījumu uzdāvināt viņam duci vistreknāko peļu, tad kļuva vēl domīgāks un beidzot nomurmināja:
— Hm … hm … Labi!
Drīz vien viņš jau tupēja uz nama palodzes, spīdināja acis tumšajā istabā un aizvien kaut ko domāja. Beidzot nobubināja dzeguzēm, kas tupēja uz jumta:
— Hm .. . hm … Atbrīvoju!
Dzeguzes no bailēm un nepacietības aizturēja elpu. Pat snaudule aizmirsa par miegu. Bet istabā sākās neparasti notikumi. Atskanēja «kikū», tad kaut kas nograbēja un ieklaudzē- jās, noblīkšķēja un apklusa. Dzeguzes bailīgi ierāva kaklus, gatavas ik mirkli šauties uz mežu un paslēpties biezoknī.
