Manā mājiņā Dzirkstoša gaisma spīd, Manā vijolē Skanīga dziesma mīt. Mana mājiņa Saulē mirgo kā zelts, Bet zem mēness Kļūst kā sudraba telts. Mana vijole Prot šai pasaulē daudz: Gan aiz priekiem tā smejas, Gan aiz priekiem tā raud.
Cita pēc citas nodziest gaisma bērnudārza logos. Mazākie un lielākie bērni izklīst pa mājām.
— Visu labu! … Visu labāko! … Visu jauku! . .. Visu jaukāko! … — skan viņu priecīgās balstiņas un attālinās kāju dipoņa.
Pie gara galda paliek vienīgi Aurims. Viņa ausis kāri un nepacietīgi tver katru skaņu no āra, un, tiklīdz ieklaudzas soļi, zēns pielec un skrien uz garderobi: varbūt jau atnāca paņemt viņu? Tomēr soļi attālinās, zēns atgriežas pie garā galda, apsēžas uz zaļa krēsla un atkal ilgodamies skatās uz durvīm.
Kopā ar viņu gaida arī audzinātāja: viņa nedrīkst iet uz mājām un atstāt zēnu vienu. Audzinātāja kļūst nepacietīga, skatās uz pulksteni: mājās viņu pašu taču gaida un nespēj sagaidīt divas meitiņas, viņas tāpat skraida pie durvīm, tiklīdz kāpnēs dzird soļus, jo domā, ka māmiņa atgriežas no darba …
Bērnudārzā jau valda klusums. Pavāres, veļas mazgātājas, apkopējas un audzinātājas aizgājušas, visapkārt kļuvis tukšs un netīkams. Un Aurims pēkšņi ar visu sirdi jūt, ka tētis šovakar neatnāks paņemt viņu . .. Bet māmiņa strādā pēdējā maiņā, un viņa darbu beigs tikai ap pusnakti.
Audzinātāja skaļi nopūšas: ja Aurima tētis neieradīsies, viņai zēns būs jāved uz savām mājām. Reiz tā jau gadījās, un tāpēc Aurimu pārņem vēl lielāks satraukums par savu bezrūpīgo tēti, kurš droši vien tagad ar draugiem dzer degvīnu. Jā, jā, tāda ir sāpīgā patiesība, un nekur no tās nav iespējams aizbēgt .. .
Audzinātāja aiziet uz blakusistabu, un Aurims piesteidzas pie loga, piekļauj pie rūts sakarsušo vaigu. Pagalmā viņš redz lielu vītolu, kas apsedzies ar slaidiem zariem, redz jaunas zāles kušķus ap koka raķeti, redz dzelzs vārtiņus, pa kuriem neatnāk viņa tētis … Un viņš sāk justies tik vientuļš, visu tik aizmirsts šajā tumšajā pavasara vakarā, ka viņa sirds piepildās ar vienām vien alkām: mukt un aizmukt no visiem, paslēpties, lai neviens nevarētu atrast un visur meklētu, lai sauktu un nespētu sasaukt: «Aurim, Aurimiņ, kur tu pazudi?! Aurim, Aurimiņ, kur tu esi, atsaucies?! . ..»
Un zēns klusu, klusu kā pelīte — lai audzinātāja blakusistabā nedzirdētu — izlavās garderobē, uzsviež uz pleciem mētelīti, uzvelk kurpes un iztipina bērnudārza pagalmā. Te pieskrien pie koka raķetes un ielien iekšā, neaizmirsis cieši aizvērt durvis.
«Lai audzinātāja domā, ka tētis aizvedis mani,» Aurims prāto. «Bet es te pasēdēšu un pagaidīšu: ja tētis neparādīsies, tad pusnaktī katrā ziņā atnāks māmiņa.»
Raķetē ir vēsi un drūmi, taču augšpusē ir apaļš lodziņš, un Aurims, pastiepies uz pirkstgaliem, pa to redz, kā audzinātāja iznāk no bērnudārza, aizslēdz durvis un nozūd aiz vārtiņiem.; Nu bērnudārzs iegrimst pilnīgā vientulībā un tumsā. Zēns ap-' sēžas uz sola, pār visu augumu pārskrien drebuļi, un viņš jau sāk nožēlot savu soli: kas gan būs, ja nevienu nesagaidīs? Viņš» uzmanīgi ieklausās, lai nepalaistu garām vārtiņu iečīkstēšanos:I varbūt, varbūt tētis jau nāk?
Tomēr vārtiņi neiečīkstas, un zēns aiz aukstuma un nejau-1 kās jutoņas saraujas kamolā, plaukstas iegrūž piedurknēs un, I lai nebūtu tik baismi, atgāzis galvu, skatās uz raķetes lodziņu. ] Pa to redzams debesu plankums un oranža zvaigzne. Tā mirkšķina kā dzīva, te iezibas un izblāv, te tuvojas un attālinās, un atkal tuvojas.. .
«Ak vai,» zēns aizsapņojas, «ja mana raķete būtu īsta! Es lidotu kā bulta pašā debesu augstumā, pašā zvaigžņu biezoknī, bet visas pasaules tēti vērotu mani pa teleskopiem un brīnītos: «Kas gan ir tas zēns, kurš viens pats nebaidījās doties tik bīstamā ceļojumā, no viņa baidītos pat pieaugušais? . .. Liels gods būt par tāda drosminieka tēti!. .. Ē, tas taču Aurims! … Aurim, Aurimiņ, mēs visi gaidām tevi, visi meklējam tevi, kur tu tā traucies kā apmāts, atgriezies, Aurimiņ! …»»
Kamēr viņš tā sapņo, zvaigznes nolaižas tuvāk un tuvāk, iemirdzas biežāk un biežāk, šķiet, tūlīt pieplaks pie raķetes . .. Bet kas tad tas? Zēns pielec pie lodziņa un netic savām acīm: tuvojas nevis zvaigznes, pati raķete laižas pie tām!… Kāds brīnumains spēks to ir atrāvis no zemes un iesviedis debesu bezgalībā? Jā, jā, pa lodziņu skaidri redzams, kā attālinās planēta Zeme — gluži kā zila gumijas bumba ar uzzīmētiem dzelteniem kontinentiem. Un uz vislielākā kontinenta Aurims redz savu bērnudārzu ar vītolu, ar pavasara zāles kušķi, ar lapenēm un rotaļu namiņiem, tikai koka raķetes to vidū vairs nav! …
— Ak vai! … Ak vai! … — zēns klaigā, lai uzmundrinātu sevi, lai kosmiskajā klusumā dzirdētu vismaz savu balsi. — Ak vai! . ..
