— Žurka Ņurka! — priekšsēdētājs stingri un cēli sacīja.
— Par alu jums samaksāts, tāpēc prasām ievērot ētikas normas!
— Nu labi, labi, vairs netraucēšu, aizrijieties ar saviem iespaidiem, — žurka skarbi noburkšķēja, jo viņu nobiedēja nesaprotamie vārdi «ētikas normas». Varbūt tā ir kāda žurku inde, kā lai to zina, šīs grāmatu grauzējas it visu var sagudrot. Tāpēc žurka nepieklājīgi novērsās no skatuves, pagriezusi pret ceļotāju savu lielo asti, uz kuras līdz tam mierīgi sēdēja kāds ducis peļu. Tagad tās visas kūleniski novēlās zemē.
— Ļoti lūdzam, — priekšsēdētājs peļuks Ļuks laipni pamudināja. — Ļoti lūdzam pastāstīt tālāk, neviens jūs vairs netraucēs.
— Ļoti, ļoti lūdzam, — peles korī atkārtoja. — Mums neizsakāmi interesanti!
Kāda no pelēm, kas sēdēja tuvāk, palīdzēja Lītei pacelt uz ■augšu atkal drūmi nošļukušo skropstu slotiņu.
— Tālāk . .. mani iespaidi… — pelīte Līte murmināja.
— Mani iespaidi.. . tālāk . .. iespaidi . ..
Līte sastomījās un apklusa. Tikai tagad viņa atskārta, ka, taisnību sakot, nav par ko stāstīt — Putekļu Sūcēja valsts taču patiesībā-izrādījās pelēka, neinteresanta un tik maza, ka pietika dažu soļu, lai to apstaigātu. Bet. .. bet, ja viņa pateiks taisnību, — cik liela vilšanās būs pelēm, kuras kāri gaida visinteresantākos nostāstus, un cik daudz smieklu žurkai Ņurkai, kura •nekautrējas skatuvei rādīt asti.
— Iespaidi … — Līte atkal ierunājās, — ļoti… neparasti … Gāju un gāju . .. gāju un gāju .. . bet… bet līdz Putekļu Sūcēja malai nespēju aiziet. ..
Tā samelojusi, viņa saprata, ka vairs nav kur dēties un kaut kas jāmudžina tālāk. Un pelīte Lite sasparojās melot — jo tālāk, jo veiklāk, aizvien atcerēdamās visdažādākos notikumus un piedzīvojumus, ko viņa atradusi pašas sagrauztajās pasaku grāmatās un enciklopēdijās.
— Gāju un gāju . .. kāpu pār visaugstākajiem kalniem, lauzos caur visbiezākajiem džungļiem, šļūcu pa ledus tuksnešiem, kamēr nonācu pie bezgalīga šņācoša okeāna. Tad nograuzu vairākus koka zariņus, uztaisīju sev plostu, no palmas lapas izgatavoju buru un laidos ceļojumā pa neaptveramiem sāļo ūdeņu plašumiem. Reiz mani aiz astes grāba plēsīga haizivs, reiz izlēkusi barakuda nokoda pusi buras, reiz atrāzās taifūns un apgāza plostu, tad briesmīgais desmitais vilnis aiznesa mani …
— Ak! — simt peļu šausmās noskurinājās.
— Tomēr liktenis man bija labvēlīgs: varenais vilnis izmeta mani nepazīstamā mežonīgā krastā, — Līte bēra savus iespaidus no sagrauzto grāmatu sērijas «Drosmīgo ceļi». — Kad vilnis noplaka, es atjēdzos, izžāvēju drēbes, tas ir, ādu, — Līte apķērās, — un devos uz klinšu kalniem, kas rēgojās tuvumā. Te piepeši ieraudzīju, ka uz mani lēkšo briesmonis ar lauvas krēpēm, ar buldoga purnu, runča nagiem un bezgala riebīgu pliku asti…
— Ki-ki-kī, — peles priecīgi ieķiķinājās un gudri šaudīja ačeles uz žurku Ņurku. Tā juta kaut ko aizdomīgu, bet neapjēdza, ko un kā.
— Bojāeja likās nenovēršama, — pelīte Līte mundri stāstīja tālāk, — tomēr pēdējā mirklī man izdevās ielavīties kādā alas spraugā. Briesmonis, alkdams sagrābt mani un norīt, neatkāpās, bet iebāza spraugā savu ķetnu ar runča nagiem. Es drosmīgi satvēru vienu nagu un to nolauzu. Re, tas! — Līte paņēma no groziņa nagu un to svinīgi pacēla.
Peles pat iepīkstējās no bailēm un sajūsmas par Lītes drosmi.
— Tad, — Līte sacīja, — briesmonis, kaukdams no sāpēm, muka prom, ka plivinājās tā krēpes, plātījās buldoga purns, grozījās riebīgā plikā aste, bet ievainoto ķepu tas laizīja … — Līte ar savu ķepu parādīja uz žurku Ņurku, un visas peles locīdamās smējās.
— Nu, nu, — Ņurka draudīgi ierūcās, jau nožēlodama, ka novērsusies no skatuves un vairs neredz, ko tur dara ceļotāja.
Žurka aiz īgnuma sāka tik skaļi grauzt zirņus un magones, ka paukšķēja kā smēdē, un pelīte Līte bija spiesta kliegt pilnā balsī, lai dzirdētu viņu:
— Es izlīdu no šķirbas un atkal devos pa bezgalīgo Putekļu Sūcēja valsti. Kad pēdējie spēki man sāka izsīkt un no bada un noguruma es tik tikko pakritu, tālu, tālu pie apvāršņa ieraudzīju pili, kas stāvēja kalnā. Drīz iespruku pa tās vārtiem. Dīvaini: neviens pili nesargāja. Ietipināju lielajā zālē, un man acīs metās raibs no dārgakmeņiem un zelta, ar ko tā bija rotāta. Tikai tas nav galvenais… Zālē visi bija aizmiguši. Gan mušas un kaķi, gan suņi un pat kaut kāds grauzējs ar pliku asti . ..
Pelēm, apvaldot smieklus, trūka elpas, bet priekšsēdētājam purnelis bija jāaizsedz ar pāršķēlušās magoņgalviņas miziņu, lai apslēptu smīnu.
— Vēl vienu vardu par asti — un visas iztriekšu ārā no alas! — žurka Ņurka nelabā balsī piedraudēja, strauji pagriezusies uz skatuves pusi un atņirgusi zobus.
Tomēr pelīte Līte bija tā aizrāvusies ar savām drosmīgajām gaitām, ka žurkas zobi nebiedēja viņu.
— Tātad pilī visi bija aizmiguši cietā, nepamodināmā miegā, — viņa raiti bēra tālāk, — bet pašā zāles vidū gulēja apbrīnojami skaists balts peļuks, iegrimis valdzinošās zilās mežģīnēs . .. Tas bija Putekļu Sūcēja valstības aizmigušais ķēniņdēlēns Pelēns!
