— Šovakar, — priekšsēdētājs iesāka, — pie mums viesojas ievērojamā ceļotāja pelīte Līte, kura nupat atgriezusies no neparasta ceļojuma pa neizpētīto Putekļu Sūcēja valsti, ko mēs pazīstam tikai pēc leģendām, pasakām un teikām, kas diemžēl ir tālas no īstenības. Toties tagad mums ir laimīga iespēja tio dzīvas liecinieces lūpām uzzināt par šo valsti: lūdzam uz skatuvi, cienījamā ceļotāja, mēs visi nepacietīgi gaidām jūsu iespaidus!
Uz skatuves, kurai izmantoja tukšu makaronu kārbiņu, lepni iztipināja slavenā pelīte Lite, nesdama groziņu suvenīru, ko viņai bija izdevies atgādāt no noslēpumainās valsts. Visas simt peles cita par citu stiepās uz pakaļkājām, lai ieraudzītu kauču groziņa rokturi, jo milzīgā žurkas mugura tikpat kā kalns aizsedza pusi skatuves.
Pelīte Līte piegāja pie galdiņa, tas ir, koka spoles, un nolika uz tā groziņu. Ak vai, kas tikai šeit nebija — pelēm pat snuķi pavērās … Mirdzoša perlamutra poga, smaržīgs kardamona
Tomēr visvairāk visus pārsteidza suvenīrs, kas rotāja pašu ceļotāju. Nē, neko tik brīnišķīgu neviens savā mūžā nebija redzējis! Tas bija mākslīgo skropstu vēdeklītis, pielīmēts pie labās acs plaksta. Diemžēl otra skropstu vēdeklīša Lītei nebija, tāpēc no priekšpuses viņas purniņš izskatījās visai jocīgi: viena acs- pavisam kaila, bet otra it kā palīdusi zem kuplas slotiņas. Tomēr, kad Līte pagrieza purniņu uz sāniem, viņa izskatījās ļoti valdzinoša. 2urka Ņurka pat aizvēra acis, iedomādamās ŠO' skaistumu virs savas plikās, melnās acs — ak, ak, citas žurkas aiz skaudības pat nograuztu sev nagus! .. .
— Gaidām jūsu iespaidus, — kluba priekšsēdētājs peļuks- Luks atgādināja Lītei.
Līte paklanījās, salika ķepiņas un kautrīgi nodūra acis. Tagad skropstas kā atvērts vēdeklis aizsedza pusi viņas labā vaiga. Bet, kad Līte gribēja atkal atvērt acis, plaksts nespēja pacelt tādu smagumu, un viņai ar ķepu nācās pacelt skropstas.
— Mani iespaidi … — viņa sāka runāt. — Iespaidi.. . mani . .. patiešām, patiešām neizstāstāmi! . . . Ak! — Viņa no- klakšķināja meli. — Iespaidu tik daudz, ka nespēju sameklēt vārdus . .. nezinu, ar ko sākt. ..
— Ja nezini, kāpēc tad lien stāstīt? — žurka Ņurka nepieklājīgi izmeta.
Peles tikpat kā pārakmeņojās no tādas nekaunības. Bet kluba priekšsēdētājs peļuks Luks uzreiz būtu padzinis nekauņu, taču kur dēties, viņa bija alas īpašniece. Tāpēc visi kādu brīdi nepatikami klusēja, un Lītei no aizvainojuma iedrebējās skropstas — gluži ka ievainota putna spārns.
Pēc ilga, nepatīkama klusuma, ko traucēja tikai žurkas grauzto zirņu krakšķi, pelīte Līte nomierinājās, izslējās un ar graciozu ķepas žestu pacēla skropstu vēdeklīti, kas atkal bija noliecies.
— Pastāstīšu no sākuma, — viņa sacīja mierīgā, pārestību cietušās tonī. — Mani iespaidi sākās vēlā rītā. Tajā neaizmirstamajā rītā man nebija ne jausmas, ka mani gaida grūts un bīstams ceļojums. Es pirms aiziešanas nepaspēju pat sagrauzt skruzi, nepaspēju uzspodrināt spalvu, uzasināt nagus, neko nepaspēju. Viss notika tik dīvaini un negaidīti, ka man trūkst vārdu … tas ir — netrūkst, — Līte attapās, bailīgi pašķielējusi uz žurku, kura taisījās atņirgt zobus. — Es mierīgi snaudu viesistabā aiz trauku skapja, kad piepeši manā priekšā rūkdama iznira saraina rīkle. Nepaspēju ne iepīkstēties, kad ar galvu uz leju jau laidos pa garu un šauru tuneli. Mani nesa varens, vējš, kuram, ja es būtu jūrnieks, dotu deviņas balles . .. Neatceros, cik ilgi laidos — varbūt minūti, varbūt veselu nedēļu, bet galu galā nokritu uz cieta dibena un sakņupu bez samaņas .. . Kad atžirbu, dūkoņa jau bija izgaisusi, visapkārt valdīja šaušalīgi spindzīgs klusums. Piecēlos, pārbaudīju, vai visi mani kauli veseli, tad pavingrināju notirpušās pēdas un paskatījos apkārt. Ap mani pletās neizpētīta, noslēpumaina Putekļu Sūcēja valsts, zinātniski runājot, balts plankums peļu kartē … Es atcerējos,, ka šajā valstī nebija spērusi kāju neviena pele, bet, ja arī bija spērusi, — vairs neatgriezās un viņas iespaidus neviens nedzirdēja. To visu apdomājot, mani pārņēma svinīgas šaušalas un piedzīvojumu alkas . ..
— Lielības kule! — žurka skaļi pārtrauca.
Visas peles sašutušas vērās uz netīreli izlēcēju. Bet tā krakšķināja zirņus, ka šķaidījās pat siekalas.
— Es, — pelīte Līte iešņukstējās, — es nevaru stāstīt savus iespaidus, ja viņa tik nežēlīgi traucē!
No Lītes lielo, mākslīgo skropstu apakšas izripoja maza, īsta asara.
Priekšsēdētājs peļuks Ļuks zaudēja pacietību. Viņš tā uzsita pa galdu ar magones galviņu, ka tā pāršķēlās uz pusēm un izbira tūkstošiem sīku graudiņu. Žurkai Ņurkai to vien vajadzēja: it kā nekas nebūtu noticis, viņa sarausa graudiņus un iestūķēja žokļos, kuri jau tā plīsa no zirņiem.
