— Tomēr visbriesmīgākais, — slieka runāja tālāk, — nokļūt kurmja rīklē. Viņš ir tik trekns, ka nespēj pavilkt savu speķi, toties tāds negauša — kā caura aka! . .. Pusi manu radinieku notiesājis . ..
Slieka vēl nepaguva beigt: makšķernieks otrreiz izvilka makšķeri un pārbaudīja, vai slieka vesela, vai viss ir, kā nākas, un atkal iesvieda āķi ūdenī.
— Tiešām prieks atgriezties pie saviem draugiem! — slieka, grimdama dziļāk ūdenī, sacīja, lai gan atkal sāpīgi satrieca sānu.
Šoreiz viņu sagaidīja pārsteigums: vēži, ar spīlēm sarāvuši aļģes, sakrāva tās kaudzītē zem paša āķa.
— Te būs tāds kā skābekļa spilventiņš, — tie paskaidroja. — No aļģēm nāk skābeklis, tev būs ar ko elpot.
Arī pati slieka jau juta, ka veldzējošas gaisa strūkliņas glāsta tās sāpošo augumu un dod spēku.
— Ļoti zemu klanīdamās, pateicos, — slieka aizkustināta tencināja. — Kā es vēlētos ari jums ar kaut ko pakalpot!
— Tu nepabeidzi stāstīt par kurmi, — gliemezis laipni atgādināja.
— Lai pērkons to sasper! — slieka pat noskurinājās. — Bez tam bieži mums uzbrūk putni, it īpaši pēc lietus, kad zemē pietrūkst gaisa un mēs izlienam ārā.
— Arī mums uzbrūk putni, arī mums! — zivtiņas piebalsoja.
Visas pēkšņi apklusa un bailīgi pašķīrās: uz tām kā drūma,.
gara zemūdene nira milzīga līdaka, neierobežota ezera valdniece un plēsoņa. Tajā laikā parasti tā mēdza saldi gulēt, bet tagad, kā redzams, to pamodināja klaigas, tāpēc bija nikna kā lapsene.
— Kas patlaban te notiek?! — līdaka uzkliedza, pazibinājusi apakšējo zobu āķus. — Kas tās par apspriedēm un sanāksmēm te bez manas ziņas?!
Visi nobijušies klusēja un neiedrošinājās pavērt muti.
— Pie visa es te esmu vainīga, un man jāatvainojas jūsu priekšā, — slieka drosmīgi sev uzvēla visu vainu. — Labdien.
— Labdien, — ezera valdniece nelabprāt noburkšķēja.
— Nupat stāstīju par kurmi, kurš ir trekns kā sivēns un norija pusi manas dzimtas, — slieka paskaidroja līdakai. — Un tagad tērzējam par putniem, izrādās, mums ir kopējs ienaidnieks . ..
— Putns man nav nekāds ienaidnieks! — līdaka lepni atcirta. — Ne vienu vien pati esmu notvērusi aiz kājas un norijusi ar visām spalvām.
— Ko jūs sakāt! … Veselu putnu! … Tā gan ir varenība! … — slieka nespēja beigt brīnīties. — Manējās iepletīs mutes, kad atgriezusies pastāstīšu! .. . 2ēl, ka man nav acu un nevaru ieraudzīt jūs … Tā tik ir stipriniece!
Līdaka nomierinājās un pat uzsmaidīja — un tas bija nepieredzēts notikums ezera vēsturē!
— Tu, kā redzu, esi braša jaunule, — līdaka uzslavēja slieku.
— Nelokies, nevaimanā, nelūdz žēlastību un par it visu interesējies .. .
Slieka jau taisījās vērt muti un pateikties līdakai par labu vārdu, bet atkal nepaguva: uzlidoja augstu gaisā un drīz atgriezās — nedaudz tālāk. Vēži tūdaļ tai nogādāja skābekļa spilventiņus.
— Tā mētāšana, — slieka atzinās, — manai veselībai nenāk par labu. Tomēr kā nebūt izturēšu. Gadās arī sliktāk.
— Saki man, — līdaka pajautāja, — vai jūs nekad neliekaties diendusā? Tikai rušināt un rušināt zemi?
— Kāpēc ne, mums ir arī atelpas brīži, — slieka atbildēja.
— Vecās tad izstiepjas visā garumā un snauž, bet mēs, jaunās, cīkstāmies, lēkājam un rotaļājamies.
— Arī mēs, arī mēs! — zivtiņas piebalsoja. — Vai gribi, parādīsim?
Vienā mirklī daži plauži aizpeldēja pie akmens un no turienes atvilka polietilēna maisiņā ieliktu tranzistoru. Vēži ar spīlēm pagrozīja slēdžus, un atskanēja melodiska stabuļu mūzika. Mazo zivtiņu pulks sāka griezties tās taktī, virpuļoja ātrāk un ātrāk, ka ūdens pat sanēja. Apakšā, dibenā, vēži ritmā grozīja augumus, bet pīkstuļi, savijusies lielā kamolā, locījās un sīkās balstiņās piebalsoja stabulēm; gliemeži saskaņoti plaukšķināja ar savām kaula plaukstām … Visi, kas vien šeit bija dzīvi, dejoja un priecājās, pat zāle un sūna taktī līgojās un šūpojās, pat aļģes ļumēja. Tikai līdaka vien bija kaut kur nozudusi — droši vien atgriezusies savā migā. Tomēr nē — tā atkal atpeld un nes kaut ko sakampusi mutē. Re, viņa piepeld pie sliekas un, kamēr zivtiņas rotaļā griežas apkārt, svinīgi sāk runāt:
— Visu ezera dzīvo būtņu vārdā apbalvoju tevi par izturību, drosmi un draudzīgo raksturu!
Un līdaka uzkarināja uz āķa blakus sliekai vara medaļu ar caurumiņu.
— Kas tā par medaļu? — zivtiņas nesaprata.
— Tā ir mūsu dzimtas relikvija, — līdaka lepni paskaidroja. — Šo medaļu noslēpa un saglabāja vēl mana vecvecmāmiņa. Tālā senatnē uz šā ezera notika nežēlīga kauja. Ezeru sedza ledus, un uz ledus cīkstējās bruņinieki ar šā apvidus iedzīvotājiem, kuri aizstāvēja savu brīvību un bērnu dzīvību. Nevar zināt, kā beigtos kauja, taču ledus neizturēja un ielūza, bet smagās •dzelzs bruņas svešos iebrucējus nogremdēja ezera dzelmē . ..
— Ai, cik interesants mūsu ezers! — zivtiņas iesaucās. — Ja nebūtu sliekas, mēs neuzzinātu par tik neparastiem notikumiem!
