— Mūsu robots sabojājies . . Bet cik sakarīgi pildīja programmu! … Būs jāpārstrādā vai jāizmet dzelzs lūžņos .. .
Atnesa baltu audeklu un pārsedza robotu. Virsū piesprauda zīmīti: «Bojājies.»
Zem audekla bija kluss kā zārkā . .. Bet naktī, kad pa atvērto logu ielidoja vējš, nesdams ziedošo kastaņu smaržu un to lapu čaukstoņu, zem audekla atskanēja dobjas, saraustītas skaņas, it kā šeit kāds mācītos izrunāt pirmos vārdus:
— Šaut… ri… ņa .. . Kas .. . ta … ņa … Sā . .. pes…
PAJACO SMIEKLI
Aurims — jā, tas pats, kurš kādreiz pieraudāja veselu ezeru, — tātad Aurims ceļo uz veikalu. Vienā rokā viņam ir grozs, otrā — zīmīte, kurā māte sarakstījusi visu, kas jānopērk: trīs pudeles piena, divas burciņas krējuma, tūtu cukura, paciņu sviesta, vēl maizi, pīrāgu un piecus saldos sieriņus ar rozīnēm.
Aurims soļo, neskatīdamies apkārt, netūļādamies, priecīgi šūpodams grozu, tikai pēkšņi viņa ausis ieklausās un solis kļūst lēnāks. Blakus ielā dzirdami blīkšķi. Tur atrodas šautuve, un tagad kāds paukšķina mērķī.
«Bet ja . .. ja . ..» zēns neapņēmīgi mīņājas, «ja es aizietu tikai paskatīties . . . Tikai paskatīties — un neko vairāk.»
Un kājas pašas viņu jau nes uz šautuves pusi. Durvis plaši atvērtas, un redzams vientuļš puisis, kurš pielādējis šauteni. Paukš! Trāpīgas lodes skarta, kravas automašīna ierūcas, pabrauc uz priekšu un atgriežas atpakaļ. Aurimam pat plaukstas sāk niezēt — tā kārojas pašam pakampt šauteni! Viņš nav iesācējs, viņš zina, kā jāieliek patrona, kā laide jāpiekjauj pie pleca, kā jānospiež mēlīte, viņš zina visu kā vecs, pieredzējis strēlnieks! …
Puisis noliek šauteni un aiziet. Šautuve paliek pavisam tukša. Uz gara galda guļ vairākas šautenes un pilna kārba ar patronām.
«Un ja .. . ja …» zēns atkal mīņājas, «ja es izšautu tikai vienu reizi . .. Tikai vienu reizīti — un cauri! …»
— Tēvoc, — viņš pat nepamana, kā izrunā, — dodiet man . .. trīs patronas!
Kalpotājs nober viņam trīs svina gabaliņus, paņem deviņas kapeikas un uzmanīgi vēro, vai tāds pipars pats spēs pielādēt šauteni. Tomēr Aurims veiksmīgi pielādē, tad ar plecu piekļaujas pie laides un, pārsvēries pār galdu, meklē mērķi. ..
Te dzirnaviņas, te kuģis, te tanks, papagailis, pajaco, te lidmašīna, kravas automašīna, vanags, tīģeris, puķes zieds . .. Aurims izvēlas pajaco, kurš pacēlis rokā zilu bumbiņu. Ja trāpa pa bumbiņu, pajaco met kūleni un smaidīdams atkal pieceļas kājās.
Taču šodien pajaco it kā noskumis, it kā vairs nesmaida — varbūt tāpēc, ka nezin kāda kļūmīgi raidīta lode pāršķēlusi viņam vaigu zem pašas acs — varētu sacīt, tur sastingusi liela asara, bet nogurusī roka tik tikko spēj noturēt zilo bumbiņu …
Kad Aurims nomērķē un jau taisās nospiest mēlīti, pajaco tā kā sakustas un lēni purina galvu — it kā lūdz, lai nešauj uz viņu.
— Vai tev manis nav žēl? — Aurims dzird viņa klusu čuk- stienu. — Taču esmu gluži tāds pats kā tu: divas kājas, divas rokas, arī acis man ir, arī deguns . . . Šautuvē tik daudz mērķu, bet nevienam netiek tik daudz kā man!… Varbūt tāpēc, ka
•esmu jokdaris un smejos pat caur asarām? . .. Paskaties, par ko pārvērties mans domino — tāds kā kožu sakapāts, galīgi •caurumains, un neviens nesalabo, nesalāpa . .. Tikai šauj un šauj bez žēlastības . .. Vismaz tu pasaudzē mani, nelaimīgo jokdari …
Aurims pašķielē uz kalpotāju: varbūt arī viņš dzirdēja pa- jaco čukstoņu? Nē, neko neredzēja, neko nedzirdēja, tikai skaita naudu.
«Man laikam spokojas,» zēns saka sev un atkal mērķē uz pa j aco.
— Nu tad arī šauj, bezsirdi! — Pajaco piecērt kāju un sažņaudz dūri. — Paskatīsimies, vai kaut viena lode man trāpīs!
— Un trāpīs gan! — Aurims pasmejas.
— Ak, tu smejies, bezsirdi! — Pajaco sarūgtināts pašūpo galvu. — Tad iegaumē: smejas tas, kas smejas pēdējais!
Aurims varētu zvērēt, ka tajā mirklī, kad viņš nospieda mē- liti, pajaco strauji pietupās, un lode iecirtās augsti viņam virs galvas.
— Nekas, nekas, — zēns mierīgi murmina un ieliek otru patronu. — No manis neaizmuksi!
Viņš rūpīgi nomērķē, bet ko lai saka: kad lode jau svelpj, pajaco veikli pasitas sāņus. Lode, protams, aizcērtas garām, un pajaco parāda Aurimam garu degunu: še tev!
— Paga, paga, — zēns saniknojas. — Trešā lode arvien ir trāpīgākā!
Tomēr no trešās, vistrāpīgākās lodes pajaco viegli izvairās, ■stipri palēkdamies uz augšu. Zēnam no īgnuma pat mute kļūst sausa: nē, šim palaidniekam pajaco viņš nekad nepiekāpsies!
— Tēvoc, man vēl desmit patronas, — viņš saka kalpotājam un nober uz galda monētas.
— Vai vecāki tev ļāva tik daudz naudas izšaudīt? — kalpotājs jautā.
— Ļāva, te ir mana ietaupītā nauda, — Aurims pat ne- sarkdams melo un saņem vēl desmit svina gabaliņus.
— No desmit vismaz viens noteikti trāpīs! — viņš draud pajaco un atkal piespiež šautenes laidi. — Tad paskatīsimies, kurš smejas pēdējais!
Lodes lido un lido, bet arī pajaco nesnauž: te pieliecas, te pietupstas, te palecas vai pasviež uz augšu bumbiņu un, beidzot, kad pēdējā lode iespraucas kaut kur zem viņa kurpes, zobodamies parāda sarkanu mēli.
