— Tu arvien sauc mani vārdā, jo sen neviens mani vārdā vairs nesauc, — suņuks kautrīgi palūdza. — Labi un sātīgi es dzīvoju pie saimnieka, kamēr kādudien pie viņa atnāca kaimiņš. Atnācis nolūkojās uz mani ar saltām, nelāgām acīm un sacīja: «Fui, kādas prastas sugas suns! Aste kā baranka, vēders nokarājies, bet āda nav pat plika graša vērta!» — «Man turpretim apgalvoja,» mans saimnieks viņam atbildēja, «ka tas esot vistīrākās sugas terjers, ka tā vecākiem esot divas medaļas no suņu izstādēm.» — «Jūs piekrāpa,» kaimiņš zobgalīgi pasmējās. «Tādu kā jūsu Bobis pilnas visas sētmalas, tas ir vissliktākās sugas šunelis, kauns ar tādu rādīties uz ielas!» Kad kaimiņš aizgāja, saimnieks īgni paķēra saiti un izvilka mani ārā. Aizveda tālu aiz upes, ar tabaku paberzēja manu degunu, lai es neuzostu pēdas un neatrastu ceļu uz mājām, tad ielēca autobusā un aizbrauca … Tā es kļuvu par bezpajumtnieku un bezvārdi, ilgi meklēju mājas, tomēr neatradu un apmetos šeit, pie kraujas, tālāk no ļauniem cilvēkiem . ..
Suņuks apklusa. Vārnas tāpat klusēja: suņuka stāstījums tām bija tik neinteresants, ka visas kā viena aizmiga.
Suņuks brīdi klusēja, tad ķepas virspusi novilka gar ievainoto aci un savam draugam uz mēness pajautāja:
— Saki — vai uz mēness nav ļaunu puišeļu ar kaķenēm?
Mēness suns neatbildēja — varbūt nesadzirdēja.
— Vai puišeļu ar kaķenēm nav? — suņuks skaļāk iesaucās.
— Na … vaaa … — viņam atbildēja.
— Tad labi! — bezvārda suņuks priecājās. — Tu varētu paņemt mani uz mēness, divatā būtu priecīgāk, mēs parotaļātos…
Tobrīd mēnesim priekšā aizpeldeja mākonis, un sudraba suns nozuda. Bezvārda suņuks apgūlās un drīz vien aizsnaudās. Viņš it kā sapņoja, it kā redzēja, ka mēness piepeld pie pašas tukšās tomātu kastes un mēness suns sniedz viņam ķepu, pēc tam mīlīgi palaiza zem viņa ievainotās acs, un tā skatiens ir pilns sudrabaina mirdzuma, līdzjūtības un labestības.
— Cik ļauni, cik negodīgi saimnieki dzīvo uz tavas zemes, — mēness suns čukst bezvārda suņukam. — Cik nikni puišeļi ar kaķenēm skraida pa tavu planētu! … Labi, brālīt, pārvācies pie manis uz mēness, pats redzu, cik plāni tev klājas. Man ir sudraba būda, pietiks vietas abiem.
— Bet kā, — suņuks sapnī jautā, — kā nokļūt pie tevis?
— Ļoti vienkārši. Kad mākonis aizvirzīsies, es ar mēnesi nolaidīšos upē un tur gaidīšu tevi. Tikai tu nesnaud, lec lejā no kraujas, un kopš tā brīža mēs arvien būsim kopā.
— Bet vai es nenositīšos? — bezvārda suņuks jautā. — Vai nesadauzīšu savu sāpošo aci?
— Ko tu, mēness putekļi ir mīksti kā zoss dūnas, — draugs nomierina viņu. — Ilgi nevilcinādamies lec, tu šeit būsi laimīgs … Es jau gaidu … gaidu . ..
Pa pusei aizsapņojies, bezpajumtes suņuks, izkāpis no kastes, skatās no kalna lejā: jā, upē šūpojas liels, izpleties mēness, un uz tā sudraba suns it kā izstaipa kaulus, it kā māj viņam …
Suņuks, neko nedomādams, atsperas un lido no kalna lejā, taisni uz upes vidu . ..
Stiprs ūdens plunkšķiens pamodināja aizmigušās vārnas. Tās pacēla galvas un steidzās skatīties uz visām pusēm.
— Kur šunelis? — viņas brīnījās. — Nozuda kā ūdenī!
— Droši vien, — lielā, melnā vārna no smiekliem iespraus- lājās, — droši vien būs uzlēcis uz mēness!
Vārnu bars pasmējās un aizlidoja pārnakšņot uz koka.
Bet kraujas pakājē, it kā nekas nebūtu noticis, plūda strauja, noslēpumaina, mēness sudraba pielijuši upe …
Lai gan robots stāvēja izstāžu zāles pašā kaktā, tomēr ap to drūzmējās visvairāk cilvēku. Plašajā zālē bija daudz arī citu tehnikas brīnumu, taču nevienu tā neapbrīnoja kā robotu. Lielie un mazie apmeklētāji, kur bijuši kur nebijuši, atkal atgriezās pie tā un ilgi nespēja atraut skatienus no dzelzs roku neveiklajām kustībām, no lielās, četrstūrainās galvas un no mierīgi spīdošās oranžās acs.
Robots spēja ne tikai cilāt rokas un grozīt galvu; viņš tāpat prata atbildēt uz jautājumiem — protams, ne visiem, bet tādiem, kas bija sanumurēti un uzrakstīti blakus pieliktajā plāksnītē.
Izstādes apmekletāji izlasīja jautajumus un pec kārtas tos uzdeva robotam.
Pirmais jautājums skanēja tā:
— Kāds ir tavs vārds?
— Mans vārds ir Dondons, — robots atbildēja dobjā balsī.
— Kur ir tava dzimtene? — viņam uzdeva jautājumu numurs divi.
— Mana dzimtene ir laboratorija, — skanēja atbilde.
— Un ko tu tagad dari? — sekoja trešais jautājums.
— Tagad es atbildu uz ļoti nesaprātīgiem jautājumiem! — robots atbildēja un zobgalīgi pasmējās: — Ha-ha-ha!
Cilvēki arī iesmējās par tādu atjautīgu atbildi un pasmē- jušies jautāja tālāk:
— Kas tev vislabāk patīk un kas visvairāk nepatīk?
— Man vislabāk patīk mašīneļļa, bet visvairāk nepatīk krējuma saldējums ar aprikožu ievārījumu.
Cilvēki atkal smējās pilnā kaklā un, paskatījušies plāksnītē, uzdeva piekto jautājumu:
— Kāda nākotne sagaida robotus?
— Robotus sagaida nākotne ar visplašākajām perspektīvām!
— Un ko tu pats solies paveikt?
— Man jāizpilda viss, kas man ieprogrammēts!
Beidzot noskanēja pēdējais jautājums:
— Ko tu novēlētu mums, izstādes apmeklētājiem?
