— Novēlu jums lielisku veselību un veiksmi personiskajā ■dzīvē! — robots iesaucās un tik priecīgi piecirta kāju, ka sašūpojās pat zāles grīda. Uz viņa kājas piecirtienu saskrēja jauni izstādes apmeklētāji un atkal uzdeva tos pašus jautājumus, kas rakstīti un sanumurēti plāksnītē. Robots nepagurdams atkal atbildēja, kur vajag — pasmējās, kur vajag — piecirta kāju, pavēcināja rokas vai pamirkšķināja oranžo aci . ..
— Brašulis! . .. Nevainojami izpilda visu programmu! Viņam tiešām ir visplašākās perspektīvas, un viņš daudz sasniegs! — pieaugušie slavēja robotu, bet bērni sajūsmā pat apsēdās uz grīdas blakus robota kājām, un, ja vecāki ļautu, šeit sēdētu dienu un nakti.
— Iesim, iesim, pietiks te nīkt, — mātes vilktin vilka viņus prom. — Nu iesim, nopirksim krējuma saldējumu ar ievārījumu.
— Mēs negribam saldējumu, gribam mašīneļļu! — bērni atdarināja robotu, un tas viņiem sazvērnieciski mirkšķināja oranžo aci, bet atvadām pamāja ar roku.
Naktī izstāžu zāle palika tukša un nemājīga; Dondons nepakustēdamies stāvēja līdz rītam, atcerēdamies dienā gūtos iespaidus un apmeklētāju uzslavas, bet viņa dzelzs sirds tvīka pašlepnumā. Viņš no augšas raudzījās uz citiem izstādes eksponātiem, kas ne pa gabalu nespēja līdzināties viņam un nesagaidīja ne simto daļu to uzslavu, kādas tika viņam, Don- donam.
Te atausa jauna diena, ar troksni atvērās izstādes durvis un pulcējās jauni apmeklētāji. Viņi uzdeva tos pašus sanumurētos jautājumus un atkal apbēra robotu ar jūsmīgiem izsaucieniem. Un atkal atvilkās nakts, un viss būtu ritējis pa savu. ierasto gultni, ja reiz pa logu neielidotu nakts taurenīte.
Viņu pievilka oranžās acs spīdums — tumsā tā spīdēja spilgtāk nekā dienā.
Taurenīte nolaidās robotam uz vaiga un ar spārniņu maigi novilka gar stikla aci. Tad vīlusies sacīja:
— Cik auksta liesmiņa!
«Šeit nav liesmiņa, bet mana acs!» robots gribēja cirst pretī neprašai, tomēr viņš mācēja izrunāt tikai atbildi Nr. 1:
— Mans vārds ir Dondons.
— Tiešām? — Taurenīte nopriecājās, ka tik liela un varena būtne ielaižas sarunā ar viņu. — Bet es esmu nakts taurenīte, un mans vārds ir Šautriņa.
— Mana dzimtene ir laboratorija, — robots atbildēja to, ko spēja pasacīt.
— Laboratorija … Tā laikam ir neparasta zeme, — Šautriņa brīnīdamās pagrozīja garu Ūsiņu. — Bet es piedzimu uz ziedošas kastaņas. Vai kādreiz esi redzējis, kā zied kastaņa?
— Es tagad atbildu uz ļoti nesaprātīgiem jautājumiem, -J robots nobēra atbildi Nr. 3 un zobgalīgi pasmējās: — Ha-ha-hu!
Nakts taurenīte tā nokaunējās, ka viņas spārniņi pat noļuka un kļuva blāvi.
— Piedod man, — viņa atvainodamās čukstēja. — Es patiešām neesmu visai prātīga. Tikai aizvakar izlidoju no kūniņas, un neviens man neko vēl nav paskaidrojis. Mani tikai pamācīja, •kā jāslēpjas no nikniem naktsputniem, bet it īpaši no sikspārņa.
Dondons brīdi klusēja un tad sacīja:
— Man vislabāk patīk mašīneļļa, bet visvairāk nepatīk krējuma saldējums ar aprikožu ievārījumu.
— Un man, — Šautriņa mundri atbildēja, — man vislabāk patīk grauzt koka lapu. Bet mašīneļļu es savā mūžā neesmu nogaršojusi . .. Varbūt tu vēlētos panašķēties ar kastaņas lapu? Es tūdaļ varētu atnest tev gabaliņu . ..
«Varbūt arī derētu nogaršot,» Dondons gribēja atbildēt, taču viņam izspruka gatava atbilde Nr. 5:
— Robotus sagaida nākotne ar visplašākajām perspektīvām!
Šautriņa atkal jutās briesmīgi nokaunināta.
— Cik gudri un nesaprotami tu runā, — viņa nopūtās. — Es, tā teikt, šaurajā kūniņā biju noslēgta no visas pasaules •un paliku ļoti neizglītota …
— Man jāizpilda viss, kas manī ieprogrammēts! — Dondons trieca savu.
— Bet man jau jālido. — Taurenīte sarosījās. — Paliec sveiks, Dondoniņ!
— Novēlu lielisku veselību un veiksmi personiskajā dzīvē! — Dondons nodārdināja un vareni piecirta kāju.
— Paldies! — taurenīte pateicās, atvadām maigi novilka ar spārnu gar robota vaigu un izlidoja ārā pa logu.
Robots pavadīja viņu ar vienīgo aci un ilgi nespēja atjēgties no savādajiem, nekad nepieredzētajiem iespaidiem.
«Viņa ir pavisam citāda nekā tie izstādes apmeklētāji,» viņš domāja. «Un ļoti dīvaini: uzdod nenormālus, nesanumurētus jautājumus un jauc manu atbilžu gaitu! Un, bezkauņa tāda, pat ne reizes neuzslavēja mani! . .. Taču cik maigs bija viņas spārnu pieskāriens un cik mīļi čuksti . . .» robots aizsapņojās. «Un atvadoties nosauca mani par Dondoniņu!»
Robots tik dziļi ienira iespaidos par nakts tikšanos, ka nedzirdēja, kā atvērās izstādes durvis un ieplūda apmeklētāju vilnis. Viņš pat palaida garām divus pirmos jautājumus, bet uz trešo attapās atbildēt tikai no beigām:
— Ha-ha-ha … Es atbildu uz ļoti nesaprātīgiem jautājumiem.
— Viņš par mums ņirgājas! — kāds augsti cienījams apmeklētājs apvainojās un aizskrēja pie galvenā inženiera apsūdzēt robotu.
Bet robots jau atjēdzās un uz nākamajiem jautājumiem atbildēja sakarīgi un precīzi. Tāpēc atkal saņēma veselu klēpi uzslavu:
— Brašulis! .. . Strādā precīzi pēc programmas! .. . Viņš ■daudz sasniegs! …
