«Cik žēl,» robots gremzās, «ka šos slavinājumus nedzird Šautriņa! Ja viņa zinātu, cik izdaudzināts es esmu, tad vēl vairāk jūsmotu par mani! . .. Nez vai šonakt viņa atlidos? … Un ja .. . ja viņu noķēris sikspārnis?» robotam aiz satraukuma iesmeldzās sirds — un tas viņam vēl nebija atgadījies!
Tomēr taurenīte atlidoja.
— Tikai mazdrusciņ atpūtīšos uz tava pleca un atkal lidošu, — viņa čukstēja. — Šeit ir tik droši un labi.
Robota dzelzs krūtīm uzplūda maiguma vilnis.
— Mans vārds ir Dondons, — viņš sacīja.
— Tavu vārdu es neesmu aizmirsusi, — Šautriņa mīļi atbildēja. — Bet vai tev ir brāļi un māsas?
Dondons gribēja atbildēt taurenītei, ka viņš ir viens, gluži viens visā izstāžu zālē un visā pilsētā, taču spēja izrunāt tikai atbildi Nr. 2:
— Mana dzimtene ir laboratorija.
— Tu jau sacīji, — taurenīte atgādināja. — Kāpēc tu atkārto un atkārto to pašu? Vai tev neapnīk?… Bet es lidošu, esmu ļoti izsalkusi. Vēl neko netiku ņēmusi mutē, jo plēsīgais, sikspārnis riņķo un riņķo ap manu kastaņu … Uz drīzu redzēšanos, Dondoniņ!
Un viņa atkal maigi novilka spārnu gar Dondona vaigu un nozuda aiz atvērtā loga. Dondons ilgi raudzījās pakaļ taurenī- tci, bet viņa acs staroja kā vēl nekad.
«Šautriņa drīz atgriezīsies!» robota dzelzs sirds dziedāja. «Viņa pieķērusies man, viņa atgriezīsies un mīļi piekļausies pie mana pleca! … Ai, kaut šī nakts nekad nebeigtos! … Tad es varbūt pamazām iemācītos izrunāt citus vārdus, kas nav ieprogrammēti, un pateiktos viņai par spārnu maigo pieskārienu, un pasacītu, ka viņa man ir vienīgā visā pasaulē, mana Šautriņa .. .»
Robota oranžā acs ne reizes nenovirzījās no loga — viņš tik nepacietīgi gaidīja taurenītes atgriešanos.
Viņa atgriezās — bet ļoti dīvaini. Iešāvās iekšā un kā jukusi metās robotam pie krūtīm.
— Man dzenas pakaļ! — taurenīte iespiedzās nelabā balsī. — Dondon, man dzenas pakaļ!
Un tiešām: aiz loga pavīdēja melna ēna, un, draudīgi švīkstinādama spārnus, iekšā ielidoja sikspārnis.
— Viņam neatdod mani! — Taurenīte kļāvās klāt pie robota. — Viņš norīs mani! .. .
Robots drosmīgi izslēja krūtis un gribēja izrunāt: «Nebaidies, visā izstādē es esmu varenākais, neviens neiedrošināsies tev pat pieskarties!»
Tomēr viņš izrunāja:
— Mans vārds ir Dondons.
Sikspārnis aplidoja ap robotu un beidzot ieraudzīja taure- nīti, kas bija pie tā piekļāvusies.
— Glāb mani, Dondoniņ! — taurenīte lūgdama iesaucās.
«Prom no šejienes!» robots gribēja uzkliegt sikspārnim, taču
atkal izrunāja to, ko vienīgi prata izrunāt.
Sikspārnis ar asu knābi cirta taurenītei, bet nepaguva to noknābt: taurenīte nokrita zemē, uz grīdas, un pavēlās robotam zem kājām.
— Mans spārns! … — viņa ievaidējās, kad sikspārnis, atkal apmetis vairākus apļus un neatradis taurenīti, izlidoja ārā pa logu. — Man norāva spārnu! … Ai, Dondoniņ, kāpēc tu neaizsargāji mani?
— Tagad es atbildu uz ļoti nesaprātīgiem jautājumiem, — Dondons noskaldīja un zobgalīgi pasmējās: —'Ha-ha-ha!
Robotam šermuļi pārskrēja pār muguru savas atbildes dēļ, tomēr viņš neko citu nespēja.
Bet taurenīte dauzīja savu vienīgo spārnu, jo alka pacelties un atgriezties kastaņā, kamēr nav atausis rīts. Taču viņa tikai kā vilciņš griezās uz vietas.
— Ja tu zinātu, kā man sāp … — viņa iešņukstējās.
— Man vislabāk patīk mašīneļļa, bet visvairāk nepatīk krējuma saldējums ar aprikožu ievārījumu, — skanēja atbilde.
— Ko tu sacīji? — Šautriņa nespēja noticēt. — Vai tiešām tev it nemaz nav žēl manis?
— Robotus sagaida nākotne ar visplašākajām perspektīvām! — viņa dzirdēja atbildi.
— Cik nežēlīgs tu esi . .. un bezsirdīgs … — taurenīte čukstēja aizvien vārgākā balsī.
— Man jāizpilda viss, kas manī ieprogrammēts!
Taurenīte jau gandrīz nekustējās. Tikai vēl vienu, pēdējo
reizi pacēla spārnu un lēni to nolaida — lai nekad vairs nepaceltu.
— Ardievu, Dondoniņ … — viņa mirdama sacīja.
— Novēlu jums lielisku veselību un veiksmi personiskajā dzīvē! — robots izkliedza un tik priecīgi piecirta kāju, ka nodunēja zāles grīda.
Pēc tam iestājās kapa klusums. Šautriņa beigta gulēja pie robota kājām, aiz loga jau svīda gaisma, atvērās izstādes durvis, un ieplūda ziņkārīgo apmeklētāju vilnis. Viņi, protams, tūlīt ielenca robotu.
— Kāds ir tavs vārds? — skanēja jautājums Nr. 1.
«Viņa mani sauc par Dondoniņu . . .» sirdsapziņas mocītais robots atcerējās. «Vairāk neviens mani nekad tā nesauks!»
— Kur ir tava dzimtene? — sekoja otrs jautājums.
«Viņas dzimtene, kā stāstīja, ir kastaņa . .. Nekad neesmu redzējis kastaņas un to baltos ziedus.. .» Asaras robotam žņaudza kaklu.
Viņš neatbildēja nedz uz trešo, nedz kādu citu jautājumu un, tas vēl nebija viss, ne reizes nepamirkšķināja aci, nepacilāja rokas, nepiecirta kāju.
Tad atkal ataicināja galveno inženieri. Viņš paklaudzināja Dondona krūtis, pagrozīja uzgriežņus un stingri pavēlēja:
— Nu runā! … Kāda ir robotu nākotne?
— Kas … ta … — robots ar grūtībām izrunāja, bet viņa krūtīs kaut kas pārtrūka.
Galvenais inženieris sarauca pieri un sacīja:
