"Redzi, Jancis ir veselus divus centimetrus īsāks par tevi, Robi!" Izabella komentē mērījumus. "Skaidra lieta, Janci, ja tu gribi tikpat veikli skriet pār laipu kā Roberts, tev ir jāizaug tikpat garam kā Roberts!" Dīvains apgalvojums, bet Jancim gribas tam ticēt. Robertam ir pilnīgi vienalga, vai Jānis var pāriet pār laipu vai nevar, viņa prātā rosās citas domas.
"Vai tu negribi atbraukt mums palīgā?" Roberts jautā un ieber Jānim saujā kaltētas mellenes. Viņam vienmēr kabatās ir kas graužams — pašam un putniem. Kaltētas korintes vai mellenes, ķirbju vai saulespuķu sēklas.
"Kas jādara?" Jānis košļā saldskābo ogu.
"Šogad daudz ozolzīļu, mēs brauksim tās lasīt. Tu varētu braukt mums līdzi!"
"Kam jums tās?"
"Mežacūkām."
"Var jau," Jancis nevērīgi izmet, drudžaini domādams, kam lai prasa, mammai, tētim vai omei. Kurš laistu, jo, ja viens pateiks "jā", pārējiem būs jāpiekāpjas. Vēl viens ērti izmantojams direktores audzināšanas postulāts — viena vecāka izteikumus otrs neapstrīd.
"Tevi laidīs?" jautā Izabella.
Tā meitene ir domu lasīšanas mašīna!
"Mmm…" apstiprinoši norūc Jānis, iemezdams mutē kārtējo melleņogu.
"Tad piektdien pēc skolas mēs tevi gaidīsim autobusa pieturā! Tu noliec somu un nāc!"
Atkal jau durvis Jancis atrauj pārāk strauji.
"Ome, mani uzaicināja ciemos!"
Ome klausās, starp uzacīm ievilkusi domīgu rievu. Nelaist puiku nevar, paši vienā laidā ir bažījušies, ka zēns nevar iekļauties kolektīvā, pārāk pieķēries vecākiem — bailīgs un nedrošs. Vajadzētu laist un šī paša iemesla pēc arī nelaist, pārāk bailīgs un kautrīgs, nekad nekur viens nav bijis. Kā viņš tur jutīsies? Ka vēl vakarā nav jābrauc pakaļ!
Vakarā Jānis, ejot gulēt, atstāj durvīs spraugu un klausās. Virtuvē pieaugušie spriež par viņu.
"Laist? Nelaist?" prāto tētis.
"Bet pirmoreiz draugi… " šaubās mamma.
"Nu, tad lai draudzējas skolā!" ieskanas omes balss. "Bet te, svešā ģimenē, nepazīstami cilvēki kur ellē mežos iekšā! Ko viņi tur sadarīs?"
"Dzīvos pa svaigu gaisu, " tētis aizstāv Jāni.
"Kamēr vēl saaukstēsies!" uztraucas mamma. Un tā tas turpinās labu bridi, līdz ome saka galavārdu: "Nu, nav jau pasaules mala, galvenais, lai paņem līdzi mobilo, ja nepatiks, tēvs brauks pakaļ!"
Hūūū, nu var iet arī gulēt un gaidīt piektdienas pēcpusdienu.
Jānis braukšanu gaida ļoti, ļoti, bet, kad tā pienāk, sabīstas. Eh, varbūt nebraukt, pasēdēt pie datora, uzspēlēt kādu spēli, kā katru vakaru? Nē, viņš tomēr brauks, jo braukt gribas tikpat ļoti, cik nebraukt. Galu galā ir jau arī apsolīts.
Pieturā mīņājas vēl bariņš bērnu, smiekli un čalas turpinās arī autobusā. Trijotne samulsusi klusē. Pēkšņi pat lielajam zobgalim Robertam nav ko teikt. Jānim vēl mazāk. Situāciju glābj Izabella:
"Tu paņēmi gumijniekus? Pie lielajiem ozoliem ir gara un slapja zāle!"
"Jā, un arī cimdus! Vai es redzēšu arī mežacūkas?" "Viss var būt!"
"Nerunājiet blēņas!" no priekšējā sēdekļa pret runātājiem pagriežas tikpat ruda meitene kā Robis un Izabella, tikai acis viņai vēl tumšākas un skatiens ciešāks.
"Cūkas satikt jau nu gan jums nevajadzētu! Un vispār, mani sauc Rasa, esmu šo divu sīko māsa."
"Pati sīkā!"
"Aizbrauksim, noliksim somas un skriesim, es tev parādīšu savu kucēnu!"
"Jā, mums katram ir savs suns! Kopā sanāk veseli trīs haskiji. Un vēl mums ir arī kaķi, tie gan tikai divi. Un vēl ziemā mums būs jēriņi un pavasarī — cālīši!"
"Nē, nudien, sīkie!" Rasa spurdz.
"Pati tāda!"
"Sīkie!"
"Pati tāda!"
Tā viņi turpina mētāt vārdus arī tad, kad autobuss jau sen nozudis aiz līkuma.
Četrotne iet pa zemes ceļu tieši iekšā biezā mežā. Tas nav nekāds priežu sils, kam saules stari laužas cauri, tā ir īsta egļu gārša, no kuras vējo noslēpums un arī kaut kas baigs. Te iet ir neomulīgi pat dienā, bet vakarā, nakti vai agrā, tumšā, vējainā rītā… Brrrr! Pat domāt par to Jānis negrib, bet, pirms viņš paspēj iztēloties visus briesmekļus, ko zaļās, cita pie citas cieši augošās egles slēpj, gārša beidzas. Paveras skats uz viensētu, kura, šķiet, ir vēl vecāka par viņu skolu. Varbūt te, no cilvēku acīm apslēpta, tā ir bijusi vienmēr. Katrā ziņā pat Jānim ir skaidrs, šīs mājas ir vairākus simtus gadu vecas. Vismaz dažas noteikti! Tās ir pa pusei iegrimušas zemē, un jumti pārkārušies pāri ar tādām pārkarēm, ka nav skaidrs, kā saulei izdodas iespīdēt zem tām paslēptajos logos. Vasarā Jancis bija Brīvdabas muzejā, un, tā kā ome lika izlasīt katru anotāciju pie katras mājas, viņam ir skaidrs, ka šī ir klasiska Kurzemes sēta, tiesa, ar dažiem jocīgiem uzlabojumiem. Jānis neviļus ir atgāzis galvu un aiz brīnumiem pavēris muti. Milzīgajā jumta plaknē saule atspoguļo spožas logu acis.
"Nesen papiņš ar vectēvu izbūvēja bēniņus, jumtā tagad ir paslēpušies veseli divi stāvi,"pamanījis drauga neizpratni, paskaidro Roberts.
"Un tas?" turpina brīnīties Jānis, rādot uz astoņstūrainā tornīša smaili, kura kā matemātikas skolotāja rādītājpirksts baksta debesis.
