"Artūra vecāmāte uzreiz saprata, ko es meklēju, un teica, ka spēka viņai vēl ir gana un arī prāta pietiekoši, lai neiesaistītos jelkādos darījumos ar absolūto ļaunumu. Viņa teica, ka esot stiprāka par mani un lai es taisoties, ka tiekot! Tā, ko es meklējot, šeit neesot. Viņas mazdēls stāvēja blakus un vīpsnāja. Viņa tiešām ir stiprāka par mani," Rasa bija spiesta atzīt, "un es atkāpos."
"Jā, bet tu to darīji ar cieņu," Jānis atbalstīja jauno burvi.
"Bet kas no tā Artūra izaugs, to gan nevar zināt. Pie šitādas audzināšanas," šausminājās vecmāmuļa.
Jānis ievēroja, kā Izabella nolīka pār savu bļodu, slēpdama acis, un tikai paši ausu gali kļuva sārti. Laikam jau no karstās zupas.
"Nu, pašlaik viņš ir neciešams!" Roberts piebalsoja, pilnu muti ēzdams. "Vai ne, Iza?" Viņš iegrūda māsai dunku sānos.
"Mhm," atņurdēja Izabella.
"Es neko nezinu par viņa raksturu, pārāk maz esmu viņu redzējusi," stāstīja Rasa, "bet viņa spējas Viedo Padomē tiek augstu vērtētas.
Viņš bez iestājeksāmeniem ir ierakstīts Tās pasaules Augsto Zinšu skolas sarakstā."
"Jā? Viņam ir paredzēta vieta tavā skolā?" izbrīna saucieni piepildīja virtuvi.
"Jā, viņam esot ļoti liels po-ten-ci-āls," Rasa uzsvērti lēnām izrunāja svešādo vārdu.
"Tu kādas īpašas spējas esi pamanījis, Janci?" jautāja Roberts. "Vienīgās viņa spējas ir Izas kaitināšana."
"Nu, nezinu, nezinu. Tā runā. Viņa vārds jau ir ierakstīts sarakstā."
"Padomā, vecās Franuses mazdēls, bez iestājeksāmeniem augstskolā!" brīnījās vecāmāte. "Un kas ar jums abiem būs?" Viņa uzmeta dvīņiem diezgan piktu skatu. "Nez, cik tālu jūs abi tiksiet…"
"Gan jau, gan. Viņi taču vēl galīgi bērni," māmuļa metās dvīņus aizstāvēt. "Pietiek, ka Rasa tur mācās. Bērniem tā ir pārāk liela slodze. Ja viens no ģimenes tur ir iestājies, ar to pilnīgi pietiek."
"Tomēr mēs neesam ne par solīti tikuši tuvāk noslēpumam, kas īsti draud Zemzemei," Rasa mēģināja griezt sarunas atpakaļ uz īstā ceļa.
"Liecies mierā!" papucis viņu vēlreiz apsauca. "Atstāj to Viedo Padomes ziņā. Ne jums par to lemt! Jūs mācieties, dariet savu darbu!"
"Vētra rimusi! Vai mēs dosimies uz Zemzemi?" ierunājās Roberts.
"Nē, šajās brīvdienās ne. Padzīvosieties tepat pa māju, ari te darbu pietiek. Aizskriesiet līdz mežam, dīķim un kalnam. Uz Zemzemi noiesiet nākamnedēļ," atbildēja papucis.
*
Nākamajā nedēļā ar Jāni Zemzemē gadījās dīvainas lietas. Viss sākās ar to, ka vakarā viņš nolēma šmaukties ar piena glāzi. Pieradusi redzēt, ka Jānis paklausīgi savu glāzi ik vakaru izdzer, Irbe beidza stāvēt durvīs, rokas zem priekšauta salikusi, un gaidīt. Nolikusi glāzes, viņa aizsteidzās savos vakara darbos. Jānis to izmantoja, lai vēl silto pienu, Robertam nemanot, ielietu izlietnē un tad priecīgi sagaidītu draugu, kārtīgi un sparīgi tīrot zobus. Tukšo glāzi viņš nolika uz naktsskapīša. Tā nevienā neradīja aizdomas. Ne vismazākās. Jānim nebija ne jausmas, ka šīm darbībām būs sekas. Aizmiga viņš labi. Pirmo miegu nogulējis, zēns pamodās ar sajūtu, ka kāds viņu aicina. Vēl acis neatvēris, viņš dzirdēja, pusmiegā kādu saucam.
"Jāāān, Īīīīn, Jāāān, līīīn, Jāāān, Īīīīn."
To visu pavadīja vaidi un elsas, un dziļi žēlabainas nopūtas. Arvien vairāk pamozdamies, bet acis vēl turēdams ciet, Jancis juta, ka mati sāk celties stāvus un rokas pārklāj zosāda.
"Jāāān, Īīīīn," kāds vaidēja, saukdams viņa vārdu. Jānis turpināja gulēt, cerībā, ka dīvainais saucējs nogurs un izgaisīs. Brīžiem jau šķita, ka balsis attālinās, bet tad tās sauca atkal, tieši pie loga. Vienā tādā mirklī, kad saucējs pierima, Jānis uzdrošinājās atvērt acis. Istabā bija apbrīnojami gaišs, gaišāks, nekā ejot gulēt. Labi varēja redzēt blakus esošo gultu un tur ciešā miegā guļošo Robertu.
Kā viņš var tādā troksnī gulēt, brīnījās Jānis. Bet aiz loga jau atkal kāds sauca.
"Jāāāānīīīī!"
Jānis pabāza galvu zem segas un aizspieda ausis, tagad likās, viņš dzird: "Nāāāāāā-vīīīī, nāāāāāā-vīīīī!" Satraukts Jānis izlīda no segas apakšas. Nē, tomēr tur kāds nudien sauc viņa vārdu! Beidz baidīties, tu te esi drošībā! — Jānis sevi mudināja saņemties, lai aizlavītos pie loga pavērot, kas tur īsti notiek. Beidzot viņš bija sasparojies tiktāl, ka pavēra mazu spraudziņu aizkarā, tieši tik daudz, lai ieraudzītu satraucošu ainu.
