"Katru rudeni, kad mēs braucam sēņot, ome man stāsta vienu un to pašu, vienu un to pašu. Nu, tu zini, mani vecāki ir kaislīgi sēņotāji un man vienmēr jābrauc viņiem līdzi. Visi tie gumijnieki, grozi un naži…"
"Janci, ko tu gribi mums pateikt?" Izabella kļuva nepacietīga.
"Nu, es taču jums stāstu. Visu laiku ome atkārto vienu un to pašu, vienu un to pašu. Jau gadu gadiem. Es to no galvas jau zinu! Kā es varēju aizmirst? Skaidrāks par skaidru!"
"Kas tev ir skaidrs? Ko tu gribi mums pateikt?" Roberts pievienojās Izabellai.
"Nu, es taču jums visu laiku stāstu. Kā mēs to nesapratām? Degungalā! Es taču to zinu!"
"Varbūt beidzot pateiksi ari mums, ko tieši tu zini?" Roberts uzdeva konkrētu jautājumu.
"Klausieties, kā jūs nesaprotat, vienmēr, kad es eju mežā, ome saka — kad atradīsi sēni, parunā ar viņu, cik ļoti priecīgs esi, ka esi viņu atradis, ka viņa nāks uz tavu grozu, jo sēnes ir saistītas cita ar citu. Viņām ir saprāts, viņas spēj sazināties savā starpā. Viņām trūkst tikai vienas hromosomas, lai aizskrietu. Starp augu un cilvēku — gandrīz dzīvnieks! Tās ir sēnes! Sēnes! Jūs saprotat? Sē-nes!"
Nez kāpēc šoreiz dvīņi uzreiz noticēja Jānim. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka draugam ir taisnība. Klusējot visi trīs brāzās uz Babes namu un tur izstāstīja visu, pilnīgi visu Babei. Pat to, ka Jancis nebija iedzēris pienu, dēļ kā viņi nokļuva līdz Sapnīša pareģojumam un Janča atklāsmei.
Noklausījusies bērnus, Babe neteica ne vārda. Viņa pagriezās, piegāja pie pakaramā, uzlika uz aubes cepuri, paņēma lietussargu saulainā ziemas dienā un klusēdama aizgāja. Bērni izbrīnā vērās cits citā. Vienīgais, kā viņi varēja izskaidrot šo dīvaino rīcību, bija apmulsums. Vai tiešām viņiem izdevies apmulsināt Babi? Un kas tagad notiks? Viņiem nebija ne jausmas. Atlika tikai gaidīt. Jancis ierausās lielajā atpūtas krēslā, pievilka ceļgalus pie zoda, apķēra tos ar plaukstām un vēroja draugus. Izabella staigāja. Nē, precīzāk, nēsājās no viena istabas stūra uz otru, kaut ko saspringti domādama. Roberts paziņoja, ka viņam gribas ēst, un dusmīgi virināja pieliekamā durvis. Nokodis pārāk lielu kumosu no desmaizes, Roberts aizrijās. Izabella sita viņam pa muguru, un tad tas notika. Sāka visi reizē. Katrs zugū sāka sprakšķēt, parādījās Salamandras un Undīne. Tie signalizēja, kā vien prata. Sita bungas un pūta taures, un tas vēl nebija viss. Kokos, māju jumtos, pie stabiem, izrādās, bija paslēpti skaļruņi, un tajos mājoja zemākie dabas gari. Tagad tie cēla trauksmi dārdinādami un taurēdami. Viņi radīja šaušalīgu troksni, pievērsdami uzmanību un steigdamies ziņot:
"Visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!
Visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!
Trauksme, trauksme numur viens!
Trauksme, trauksme numur viens!
Visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!
Nekavejoties, visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!
Nekavējoties!"
Bērni pieskrēja pie loga. Ielās bija sākusies panika. Ļaudis traucās šurpu turpu, nesamanīdami, kur skriet, līdz visi Virszemes ļaudis sāka virzīties uz izeju.
"Kāds tur pašlaik jūklis! Viņi taču samīs cits citu!" Izabella raizējās.
*
Te durvīs parādījās Babe, nosviedusi nekam nederīgo cepuri un tikpat lieko lietussargu, viņa aicināja bērnus, paplētuši savu villaini kā spārnus.
"Nāciet un pieķerieties pie manis cieši. Es teicu — cieši!"
Viņa apskāva bērnus, un tajā pašā brīdī Jancis sajuta, ka kājas atraujas no zemes. Babes tvēriens bija stingrs, un Jāņa deguns tika cieši iespiests kaut kur Babes sānā, tamdēļ viņš neko neredzēja, tikai juta spēcīgu atsitienu pret zemi. Atbrīvojies no apskāviena, konstatēja, ka atrodas noslēpumainajā namā, kura ieeju rotāja divas milzonīgu, krēpjainu vilku akmens skulptūras. Atsvabinājusi bērnus no stingrā tvēriena, Babe stūma viņus uz priekšu milzīgā telpā, kuru apgaismoja tikai virsgaismas, kas bagātīgi plūda iekšā pa jumtā izbūvēto stikla kupolu. Telpas centrā atradās milzīgais, caurspīdīgais kvarcs. Tagad, saules apmirdzēts, tas laistījās un mirgoja, sūtīdams simtiem saules staru uz visām pusēm. Viņš gan uzņēma sevī saules gaismu, gan to atstaroja, izgaismodams telpas vistumšākos un tālākos kaktus. Gar sienām izbūvētās velvēs rindojās milzīgi akmens soli. Grīda bija klāta akmens flīzēm.
"Auksts!" Jānis nodrebinājās un jautājoši uzlūkoja Babi. Vecā Viedā klusēja. Čaloja tikai ūdens strautā, kurš, no pazemes dzīlēm iznācis virszemē, apmeta loku ap milzu kristālu un atkal nozuda pagrīdē. Ūdensstraume, kas, bezbēdīgi skalinādamās un šļakstīdamās, traucās cauri telpai, novilka stingru robežu starp ienācējiem, milzu kristālu un majestātiskajiem akmens sēdekļiem telpas dziļumā.
"Burvju Tiesa," zobiem klabot, teica Roberts. Izabella skaļi ievilka elpu.
"Esiet mierīgi!" Babes balsī nebija ne vismazākā satraukuma. "Jums tikai jāizstāsta stāsts, ko stāstījāt man."
