Hūūūū, Jancis atviegloti nopūšas. Šo lēcienu uz durvju roktura viņš pazīst. Tā ir Lāse. Nu, labi, vismaz kāda dzīva būtne. Pēc otrā lēciena kaķenei izdodas atvērt durvis. Jau nākamajā mirklī tā ar ņaudienu ir Janča gultā.
"Ko tu gribi?" viņš tai čukst un pats jau zina atbildi. Ēdelīgāku kaķi par Lāsi viņš nav redzējis, tamdēļ nav šaubu, ka viņas trauciņš noteikti atkal ir tukšs. "Vai nav neviena cita, kurš varētu tevi pabarot?" viņš čukstus jautā, bet ir priecīgs par sarunu biedru, kaut vai kaķa izskatā.
"Varbūt gribi dzert?"
Kaķene iemurrajas.
"Tas bija "jā"?"
Vēl viens murrājiens.
"Labi, labi, iešu ieliešu tev ūdeni."
Jancis raušas laukā no gultas. Kaķene paklausīgi tek viņam līdzi, taču koridorā nogriežas nevis uz sava trauciņa pusi, bet, asti saslējusi gaisā, dodas augšup pa kāpnēm. No turienes spīd blāva gaisma. Ahā! Vēl kāds šonakt neguļ. Tā noteikti ir Rasa. Jancis lavās kaķim līdzi — būs kāds sarunu biedrs. Papļāpās, kamēr miegs uznāks.
Kaķene, asti saslējusi, dodas iekšā Rasas istabā, ielec krēslā un aizver acis. Lai pēc mirkļa tās atkal atvērtu un ar izbrīnu un neizpratni lūkotos Jānī, kurš palicis pie spraugā pavērtajām durvīm, šaubīdamies, iet iekšā vai ne. Ieraudzījis uz sevi vērsto kaķa skatienu, viņš vēl vairāk apmulst. Tas skaidri pauž — tu šeit esi lieks! Ko tu meklē? Tevi te neviens negaida!
Pa durvju spraugu ir redzama tikai daļa Rasas istabas, tomēr pilnīgi pietiekami, lai saprastu, kas notiek. Šaudīgas sveču liesmas izgaismo istabu. Rasa ir pagriezusi durvīm muguru. Šķiet, viņa ir iegrimusi kādā interesantā nodarbē. Tik ļoti iegrimusi, ka nedzird ne kaķa uzlēkšanu uz krēsla, ne Jāņa parādīšanos durvju ailē. Ko gan viņa tur dara? Kāpēc neguļ? Varbūt pielavīties no muguras un nobiedēt meiteni? Ar ko gan viņa tā aizrāvusies? Jāpalūko!
Durvis viegli iečīkstas, bet Mežvidos tās ir labi ieeļļotas, tādēļ skaņa ir tik tikko tverama, un Rasa to nedzird. Jānis ir ticis istabā. Istabā, kurā Robertam un pat Izabellai bez atļaujas ir aizliegts ieiet, jo te dzīvo nākamā Viedā — Saules meita. Istaba gan ir parastāka par parastu. Vienīgā īpašā te ir pati Rasa, kura stāv pie galda ar izlaistiem matiem, tie mirdz un vizuļo sveces liesmas gaismā.
Ko gan viņa tur dara? Ar ko viņa ir tā aizrāvusies? Jancis pielavās meitenei no mugurpuses un sāk lūrēt pār plecu. Uz galda cita pār citu ir izklātas papīra loksnes. Uz tām attēlotas… Šo Jānis pazīst — tā izskatās pēc pasaules kartes ar visiem kontinentiem un okeāniem.
Tā tur, visticamāk, ir Zemzeme. Uz vēl vienas lapas ir zvaigznes un planētas. Greizie Rati — tos Jānis pazīst. Viņš grib jautāt, ko meitene te dara, bet pirms paspēj ko bilst, Rasa ierunājas:
"Rasa, saņemies, tu to vari! Es zinu, tu to vari! Saņemies!" — un viņa vēlreiz sev priekšā noklāj Zemzemes karti.
Rasa pieliecas kartei tuvāk, un Jānis viņai līdzi. Meitene velk pār karti plaukstu uz vienu pusi, uz otru. Jancis saprot, ka tās ir kādas dīvainas zīmes. Viņa izrunā nosaukumus, dīvainus vārdus. Jancis saprot, ka tās ir pilsētas vai ciemi. Katrs nosauktais ciems parādās kā fotokolāža, un pēc Rasas mājiena tas atdzīvojas. Tad viņas roka slīd pār šīm dzīvajām bildēm, un Jānis saprot, ka viņa ar plaukstu gluži kā rentgena stariem pārbauda katru māju, katru koku. Viņa meklē. Ko viņa meklē? Jānis redz visu to pašu, ko Rasa, un reizēm tās ir gaužām smieklīgas lietas.
Lūk, viens vecs burvis tīra ausis ar sērkociņu. Šajā mājā kāds zēns mēģina salikt skolassomā grāmatas tikai ar skatienu vien. Viņam tas neizdodas. Vairākas reizes grāmata krīt ar būkšķi uz grīdas, līdz beidzot ar kādu septīto mēģinājumu tā ielido somā. Jancim ir aizdomas, ka Rasa nemanāmi puišelim ir palīdzējusi. Un kas te? O, tas ir tas nams, kuram vienmēr Jānim ir baisi iet garām. Un tie vilki tiešām ir dzīvi! Skat, skat, cik mīlīgi viens otram laiza kaklu. Tā Rasa ir traka! Viņa ir nolēmusi apskatīties, kas notiek šai namā. To maz drīkst? Bet Rasas roka jau slīd pār ievērojamo celtni. Jānim par lielu izbrīnu, tajā nav neviena cilvēka, nevienas dzīvas dvēseles. Tikai grāmatas, īpatni aprakstītas metāla plāksnes, un milzīgas zāles vidū kvarcs, kalnu kristāls. Tikpat milzīgs.
"Labi darīts! Turpiniet!"
