- Tu nesaproti, ko runā, Marta. Parādi man kādu Londonas krodziņu, un es tev parādīšu, kur tajā ir paslēpta slepena tikšanās vieta. Bēniņos, pagrabā vai aiz bāra letes… Es to visu esmu redzējis, Starptautisko attiecību birojs tos visus ir neskaitāmas reizes pārbaudījis. Bet vienmēr trūkst pierādījumu, mēs tur atrodam tikai tukšas istabas ar krēsliem un galdiem. Ņem to vērā tieši šādos ūķos sākas visas nepatikšanas! Premjerministram būtu kaut kas jāuzsāk, bet līdz tam laikam nevar zināt, kādas pārgalvības viņi jau būs sastrādājuši. Ar Modrības lodēm vien nepietiek. Šīs vietas būtu jānolīdzina līdz ar zemi tieši tā es šopēcpusdien teicu Divālam. Bet manī jau, protams, neviens neklausās.
Netenjels jau sen bija iemācījies neuzdot jautājumus, lai arī cik ļoti viņu kaut kas interesētu. Viņš pagrieza galvu un noskatījās, kā pa krodziņa logiem plūstošā oranžā gaisma izgaisa tālumā.
Tagad viņi bija nokļuvuši Londonas centrā, kur ēkas bija lielākas un majestātiskākas, kā jau Impērijas galvaspilsētai pienākas. Te brauca vairāk automašīnu, veikalu skatlogi kļuva plašāki un modernāki un pa ielām staigāja burvji un vienkāršie cilvēki.
- Kā tu jūties, mīļais? Krūmložņas sieva jautāja Netenjelam.
- Paldies, labi, Martas kundze. Vai mēs jau esam tuvu?
- Vēl tikai pāris minūšu, Džon.
Meistars pameta skatu atpakaļskata spogulī. Tātad pienācis laiks tevi pabrīdināt, viņš teica. Šovakar tu esi ieradies kopā ar mani. Mēs būsim vienā zālē kopā ar visiem dižākajiem valsts burvjiem tas nozīmē, vīriešiem un sievietēm, par kuru spēku tu pat nespēj iedomāties. Viens nepareizs solis, un mana reputācija būs pagalam. Vai tu zini, kas notika ar Dizraēla mācekli?
- Nē, kungs.
- Tas bija līdzīgs pasākums. Māceklis paklupa uz Vestminsteras trepēm brīdī, kad Dizraēlu iepazīstināja ar premjerministru un ministriem. Viņš uzgrūdās savam meistaram, un tas noripoja pa kāpnēm lejā. Dizraēls ietriecās Ergilas hercogienē par laimi, viņa nebija pārāk trausla dāma.
- Jā, ser.
- Dizraēls piecēlās kājās un atvainojās hercogienei. Tad viņš pagriezās pret mācekli, kas trīcēdams un raudādams čurnēja trepju augšgalā. Dizraēls sasita plaukstas, un māceklis nokrita uz ceļiem, rokas izstiepis uz priekšu. Zāli apmēram uz piecpadsmit sekundēm pārņēma tumsa. Kad atkal iedegās gaisma, māceklis bija pazudis un viņa vietā stāvēja dzelzs statuja tieši puikas formā. Tās izstieptajās rokās bija kājslauķis, uz kura pēdējo simt piecdesmit gadu laikā ikviens var notīrīt kurpes.
- Patiešām ? Vai es varēšu to apskatīt?
- Ar to es gribēju teikt, ka tad, ja tu mani apkaunosi, puika, es parūpēšos, lai šai statujai blakus parādītos vēl viena kā cepuru pakaramais.
- Sapratu, ser. Netenjels izlēma, ka jāapskatās Pārakmeņošanas formula. Viņam gan likās, ka tādā gadījumā būtu jāizsauc patiešām spēcīgs ifrīts. Zinot sava meistara spējas, viņš pieļāva, ka Krūmložņas kungam tas nekad neizdotos. Zēns pasmaidīja.
- Turies man visu laiku blakus, Krūmložņas kungs turpināja. Nerunā, ja nedodu tev atļauju, un neblenz uz burvjiem, lai kā arī viņi izskatītos. Un tagad paklusē mēs esam klāt, un man jākoncentrējas.
Automašīna sāka virzīties lēnāk; tā pievienojās citām melnām automašīnām, kas vienotā procesijā devās apkārt Vaitholai. Viņi pabrauca garām granīta pieminekļiem, kas atainoja Viktorijas laika burvjus un Lielajā karā kritušos, turpat tālāk atradās monolītas skulptūras, kas attēloja Ideālos tikumus (patriotismu, respektu pret autoritātēm un paklausību). Aiz skulptūrām slējās mājas, kurās atradās Impērijas valdības darba kabineti.
Automašīna nu jau vairs nebrauca, bet lēni rāpoja uz priekšu. Netenjels pamanīja mazas skatītāju grupiņas, kas vēroja garāmbraucošo automašīnu rindu. Šķita, ka novērotāji bija īgni, pat naidīgi noskaņoti, lielākā daļa ar šauru un dusmīgu seju. Nedaudz tālāk stāvēja liela auguma vīrieši pelēkās uniformās, uzmanīgi vērodami cilvēkus. Gan policisti, gan vienkāršie cilvēki izskatījās nosaluši.
Sēžot automašīnas ērtajā sēdeklī, Netenjelu sāka pārņemt pašpārliecinātība. Viņš bija daļa no tā visa; beidzot savējais Parlamentā. Jaunais burvis jutās svarīgs, nozīmīgāks par tiem pārējiem un viņam tas patika. Pirmoreiz mūžā zēns izbaudīja prieku par to, ka viņiem pieder zināma vara.
Tieši tobrīd automašīna iegriezās Parlamenta skvērā un viņi pagriezās pa kreisi, lai iebrauktu pa metāla vārtiem. Krūmložņas kungs uzrādīja caurlaidi, braucējiem tika dota atļauja signāls, tad automašīna šķērsoja pagalmu un iebrauca izgaismotā pazemes autostāvvietā. Meistars novietoja savu limuzīnu un izslēdza motoru.
Netenjela pirksti iekrampējās ādas sēdeklī. Viņš no sajūsmas trīcēja.
Viņi bija klāt.
