- Atvainojiet, atvainojiet! Vestminsteras hercogs un hercogiene! Zālē iesteidzās pāris livrejās tērptu kalpotāju. Netenjelu bez ceremonijām pagrūda malā. Maza, ķildīga izskata sieviete noplukušā melnā kleitā, ar zelta sprādzi ap potīti un pavēlošu sejas izteiksmi nokāpa zālē. Viņai sekoja vīrietis, kas izskatījās pagalam noguris. Martas kundze uzjautrināta noskatījās viņiem pakaļ.
- Cik gan tā sieviete ir briesmīgai Nespēju iedomāties, ko hercogs viņā saskatījis. Viņa iemalkoja vēl šampanieti. Un paskaties tur ak, šausmas! Kas viņam noticis? ir dižais tirgotājs Solto Pinns. Netenjels pamanīja lielu, resnu vīrieti baltā lina uzvalkā klibojam lejā pa kāpnēm, balstoties uz kruķiem. Izskatījās, ka katra kustība sagādā viņam neciešamas sāpes. Seja bija klāta ar nobrāzumiem; viena acs pavisam zila un aizpampuši. Vīrietim blakus steidzās divi kalpotāji, kas palīdzēja saimniekam nokļūt līdz krēslam.
- Viņš neizskatās labi, Netenjels atzina.
- Patiešām ne. Laikam cietis briesmīgā nelaimes gadījumā. Varbūt kāds no maģiskajiem priekšmetiem iedarbojies nepareizi. Nabaga vīrs… Ik pa brīdim iedzerot šampanieti, Martas kundze turpināja aprakstīt viesus, kas ieradās Vestminsteras zālē. Tas bija valdības un sabiedrības krējums, ietekmīgākie cilvēki Londonā (un tātad arī pasaulē). Kamēr Krūmložņas sieva raksturoja šīs pasaules varenos, Netenjels kļuva arvien bēdīgāks, apjaušot, cik tālu viņš atradās no šīs slavas un varas. Pašapziņa, kas zēnu bija pārņēmusi, braucot šurp, tagad bija pazudusi, un tās vietā nāca vilšanās. Viņš vēl vairākas reizes uzmeta skatienu savam meistaram, kas vienmēr stāvēja burvju grupiņu malā, jo ar viņu sarunājās tikai pieklājības pēc vai vispār ignorēja. Jau kopš sadursmes ar Siržulauzēju Netenjels zināja, cik nespēcīgs burvis ir viņa meistars, bet šis vakars bija atkal tam jauns pierādījums. Visi kolēģi zināja, ka šis vīrs ir vājš. Netenjels dusmās sakoda zobus. Būt nicināma meistara nicināmajam māceklim tas nebija dzīves sākums, kādu viņš vēlējās vai kādu būtu pelnījis…
Martas kundze uzstājīgi paraustīja viņu aiz rokas. Tur! Skaties, Džon! Vai tu redzi? Tas ir viņš!
-Kas?
- Ruperts Devro, premjerministrs.
Netenjels nesaprata, no kurienes valdības galva bija uzradies, bet tur jau viņš stāvēja: maza auguma, tievs vīrs ar gaišbrūniem matiem, kas, atrazdamies tieši vakartērpu un smokingu ielenkumā, saglabāja mieru un grāciju. Viņš klausījās, ko ļaudis viņam stāstīja, smaidīja un māja ar galvu. Premjerministrs!
Ietekmīgākais vīrs Lielbritānijā un, iespējams, visā pasaulē… Pat, raugoties uz šo vīru pa gabalu, Netenjels juta cieņu; viņam gribējās nokļūt tuvāk, paskatīties uz viņu, dzirdēt, kā viņš runā. Zēns sajuta, ka visi, kas atrodas zālē, jūtas tāpat; lai gan cilvēki turpināja sarunāties, visu maņas bija noskaņotas vienā virzienā. Bet, kaut arī Netenjels nenolaida no premjerministra ne acu, slavenajam vīram apkārt sapulcējās arvien vairāk cilvēku un beidzot aizsedza viņu skatienam.
Netenjels negribīgi novērsās. Viņš iedzēra malku laima dzēriena un sastinga.
Netālu no viņiem, trepju pakājē stāvēja divi burvji. Atstatu no visiem pārējiem, viņi nepievērsa nekādu uzmanību premjerministram, bet dzīvi sarunājās, sabāzuši galvas kopā. Netenjels dziļi ievilka elpu. Viņš pazina tos abus šīs sejas bija iespiedušās zēna atmiņā kopš pagājušā gada pazemojuma. Tur bija vecais burvis ar sačokurojušos seju, viņa mati bija kļuvuši vēl baltāki un pats vēl vairāk salīcis; un jaunākais burvis, apaļvēderis ar miklo zivs ādu, kura taukainie mati krita uz apkaklītes. Siržulauzēja draugi. Un, ja tie abi bija klāt, arī pats Siržulauzējs nevarēja būt tālu.
Netenjels sajuta nepatīkamu kņudoņu vēderā un vājumu, kas viņu pašu saniknoja. Zēns aplaizīja sausās lūpas. Nomierinies. Tev nav, no kā baidīties. Siržulauzējs nekādi nespētu saistīt amuleta pazušanu ar Netenjelu, pat ja viņi satiktos aci pret aci. Saimona spiegiem būtu bijis jāiekļūst Krūmložņas mājā, lai sajustu amuleta auru. Viņš bija drošībā. Nē, jāizmanto šī iespēja, kā labam burvim pienākas. Ja pievirzītos tuvāk ienaidniekiem, varbūt varētu sadzirdēt, par ko tie runā.
Zēns palūkojās apkārt; Martas kundze bija iesaistījusies sarunā ar pavecāku maza auguma kungu un tikko bija izplūdusi skaļos smieklos. Netenjels sāka neuzkrītoši lavīties cauri pūlim, lai nokļūtu trepju pusē, netālu no abiem burvjiem.
Pusceļā viņš pamanīja, ka vecais vīrs pārtrauc sarunu un paceļ acis augšup. Netenjels sekoja šim skatienam. Viņa sirds salēcās.
Tur jau viņš bija: Saimons Siržulauzējs, piesarkušu seju un bez elpas. Acīmredzot tikko ieradies. Viņš steigā norāva mēteli un pasvieda to kalpotājam, tad sakārtoja žaketes atlokus un steidzās lejup pa kāpnēm. Viņš izskatījās gluži tāpat, kā Netenjels atcerējās: brilles, atpakaļ atglausti mati, enerģiskas kustības, plata, smaidoša mute ar mirdzoši baltiem zobiem. Viņš strauji noskrēja pa kāpnēm, atteikdamies no piedāvātā šampanieša, un piebiedrojās saviem draugiem.
