Bet sāksim visu pēc kārtas. Pirmām kārtām man vajadzēja labi izskatīties. Brīdī, kad atmodos, es sapratu, ka mana fiziskā forma snaudas laikā pārvērtusies. Vairs neizskatījos pēc piekūna, bet gan pēc biezas, eļļainas dūmakas, kas šūpojās gaisā kā vilnis. Šī viela patiesībā bija vistuvākā manai patiesajai būtībai [50] [1] būtība: tādu garu kā es pamatesamība, kurā ir apvienota mana personība un daba. Jūsu pasaulē mums jāsavieno sava būtība ar fizisku formu; Citā pasaulē, no kuras mēs nākam, mūsu būtība brīvi plūst un mainās. laikā, kad esmu iesprostots uz zemes, bet, par spīti cēlajai dabai, dūmakas izskats nebija pārāk pievilcīgs. [51] [1] Patiesībā tā izskatījās un smakoja pēc netīra, karsta mazgājamā ūdens. Tāpēc aši pārvērtos par slaidu sievieti, kas tērpta vienkāršā tunikā, un uz viņas galvas izaudzēju divus radziņus.
Kad tas bija izdarīts, naidīgi palūkojos apkārt.
Es stāvēju apmēram divus metrus augstas kolonnas galā, kas atradās akmens plāksnēm klātas zāles vidū. Pirmajā līmenī spēju skaidri skatīties visos virzienos, bet no otrā līdz septītajam manu skatienu aizkavēja kaut kas nepatīkams: maza, bet ļoti spēcīga Enerģijas lode. Tā bija izveidota no smalkiem, baltiem, krusteniski savienotiem spēka pavedieniem, kas stiepās no kolonnas gala un atkal savienojās kopā virs manas galvas, tā ka es atrados šīs lodes iekšpusē. Nemaz nevajadzēja pieskarties baltajiem pavedieniem, lai zinātu, ka šāds pieskāriens izraisītu neaptveramas sāpes un atsviestu mani atpakaļ.
Manam cietumam nebija durvju neviena vājā posma. Es nevarēju no tā izkļūt. Biju iesprostots lodē kā tāda muļķa zelta zivtiņa akvārijā.
Bet atšķirībā no zelta zivtiņas man bija laba atmiņa. Es spēju atcerēties, kas notika pēc tam, kad izlidoju no Solto veikala. Kā man virsū uzkrita sudraba tīkls; kā ifrīta sarkani karstie nagi izkausēja bruģakmeni; kā mani žņaudza ķiploku un rozmarīna smarža, līdz apziņa pagaisa. Kāda nedzirdēta nekaunība nogāzt mani, Bartimaju, uz netīras Londonas ielas! Bet es varēšu dusmoties vēlāk. Tagad bija jāsaglabā miers un jāmeklē glābiņš.
Aiz sava lodveida cietuma sienām saskatīju senu zāli. Tā bija veidota no pelēkiem akmeņiem, un tās griestus balstīja smagas koka sijas. Augstu sienā atradās tikai viens logs. Tas ielaida telpā vārgu gaismu, kas tikko spēja izlauzties cauri putekļu mākonim, lai sasniegtu grīdu. Arī logam priekšā karājās maģisks aizsargtīkls, tieši tāds pats kā mana cietuma sienas. Telpā varēja redzēt vēl citus akmens pīlārus, līdzīgus tam, uz kura stāvēju es. Tikai virs viena lidinājās maza, spoža un ļoti blīva zila lode. Bija grūti pateikt, bet man likās, ka tās vidū kaut kas kustas.
Sienās nebija durvju, lai gan tas nešķita nekas īpašs. Burvju cietumos bieži izmantoja īslaicīgos portālus. Pieeja katrai telpai bija iespējama tikai caur vārtiem, ko atvēra un aizvēra uzticami cietumsargi. Būtu neticami grūti tikt viņiem garām, pat ja man izdotos izkļūt no savas lodes.
Arī sargi neizraisīja simpātijas: divi milzīgi utuki [52] [1] Džini, kas bija īpaši iecienīti Asīrijas burvju vidū; izceļas ar neprātīgu tieksmi pēc vardarbības. Pirmoreiz es ar viņiem cīnījos Al-Arišas kaujā, kad faraons padzina asīriešu armiju no Ēģiptes zemes. Utuki izskatījās labi četrus metrus gari, galvas kā mežonīgiem zvēriem vai plēsējputniem, kristāla krūšu bruņas, mirdzoši zobeni. Bet viņus vienmēr varēja piemuļķot ar veco triku "Viņš ir tev aiz muguras!". Veiksmes recepte. 1. Paņem akmeni. 2. Paklakšķini mēli utukam aiz muguras. 3. Pagaidi, kamēr utuks sāk grozīties riņķī, acis izbolījis. 4. Ar baudu iesvied viņam ar akmeni. 5. Priecājies par uzvaru. Dīvaini, bet šis izskaidrojums todien man sagādāja vairākus ienaidniekus starp dzīvi palikušajiem utukiem., kas mierīgi soļoja riņķī telpai. Vienam no viņiem galva un cekuls izskatījās kā tuksneša ērglim nežēlīgs, izliekts knābis un gaisā saslietas spalvas. Otram bija vērša galva, un viņam no nāsīm plūda dūmu mākoņi. Abi utuki pārvietojās kā cilvēki, dimdinot ar masīvajām kājām un varenajās rokās turot šķēpus ar sudraba uzgaļiem. Uz viņu muskuļotajām mugurām varēja redzēt saliektus spārnus. Viņi centīgi vērās visapkārt, aplūkojot katru telpas stūrīti ar muļķīgu, tukšu skatienu.
Izmisis nopūtos. Nudien neizskatījās pārāk labi.
Tomēr vēl nejutos uzveikts. Spriežot pēc cietuma lieluma, droši vien biju nonācis valdības rokās, bet es labprāt vēlētos uzzināt, kur esmu nokļuvis. Vispirms vajadzēja izdabūt no maniem sargiem iespējami daudz informācijas. [53] [1] Lai gan tas nesolījās būt daudz. Džina intelekta līmeni var noteikt pēc tā, cik daudz formu viņš spēj pieņemt. Tādas spriganas būtnes kā es spēj iemiesoties neskaitāmās formās. Patiesībā, jo vairākās, jo jautrāk; tas padara mūsu eksistenci vieglāku. Bet lielākie stulbeņi (tādi kā Džabors, utuki utt.) spēj pieņemt tikai vienu formu, turklāt tādu, kas jau miljons gadu nav modē. Forma, kādā šie utuki šodien pastaigājās, skaitījās moderna Ninivē 700 gadus p.m.ē. Kurš šodien pastaigājas riņķī ar vērša galvu? Tieši tā. Tas ir tik vecmodīgi.
