- Nē, ser, es viņu pamanīju pirms tam, kad viņš iemeta zālē lodi. Viņš ieskrēja pa durvīm un meta. Tas bija zēns ar tumšiem matiem, nedaudz vecāks par mani. Slaids, tumšās drēbēs. Man šķiet, viņam mugurā bija mētelis. Bet es neredzēju, kas notika pēc tam, kad viņš bija to aizmetis. Tā bija Četru elementu lode, ser, bet diezgan maza; zēnam nemaz nebija jābūt burvim, lai to saplēstu…
Netenjels ievilka elpu, pēkšņi aptvēris, ka savā entuziasmā atklājis daudz lielākas zināšanas par maģiju, nekā pienāktos māceklim, kas tikai nupat izsaucis savu pirmo dēmonu. Bet nelikās, ka Krūmložņa vai kāds cits no burvjiem būtu to pamanījis. Viņi brīdi apdomāja zēna teikto, tad novērsās un sāka sarunāties neiedomājami ātri, cits caur citu, alkstot izteikt savus pieņēmumus.
- Tā noteikti būs Pretošanās kustība bet vai viņi ir burvji vai ne? Es vienmēr esmu teicis…
- Krūmložņa, Iekšlietu ministrija ir tavs darba lauciņš. Vai pēdējā laikā ir reģistrētas nozagtas Elementu lodes? Ja ir, tad kas, ellē ratā, darīts lietas labā?
- Nedrīkstu teikt… tā ir konfidenciāla informācija.
- Nepurpini bārdā, vecais! Mums ir tiesības zināt!
- Dāmas un kungi… Balss bija klusa, bet iedarbīga. Klaigāšana apklusa, visas galvas pagriezās. Pie cilvēku grupas bija pienācis Saimons Siržulauzējs. Viņa mati atkal bija rūpīgi pieglausti. Par spīti ieplaisājušajām brillēm un nobrāzumam uz pieres, viņš izskatījās tikpat labi kā allaž. Netenjelam izkalta mute.
Siržulauzējs uzmeta cilvēku grupiņai ašu skatienu. Nevainojiet nu nabaga Artūru, viņš teica, plati pasmaidot. Nabaga zellis, viņš taču nevar uzņemties visu atbildību par šo negadījumu! Liekas, ka uzbrucējs ielavījies no upes puses.
Kāds vīrs ar garu, melnu bārdu norādīja uz Netenjelu. Tas puika arī tā teica.
Saimona tumšās acis pievērsās Krūmložņas skolniekam un izbrīnā iepletās. Jaunais Krūmložņa… Tu viņu redzēji?
Netenjels mēmi pamāja.
- Ak tā. Tu neesi zaudējis asumu. Vai puikam jau ir dots vārds, Krūmložņa?
- Jā, viņu sauc Džons Mandrāks. Esmu jau oficiāli iesniedzis iesniegumu.
- Tātad Džons. Tumšās acis tagad cieši vērās zēnā. Tevi būtu jāuzslavē. Neviens cits, ar ko es līdz šim esmu runājis, nav viņu redzējis. Iespējams, ka policija vēlēsies, lai tu sniedz liecību.
Netenjelam beidzot izdevās ierunāties. Jā, ser.
Siržulauzējs pievērsās pārējiem. Uzbrucējs bija atstājis zem terases laivu, tad pārrāpies pāri mūrim un pārgriezis rīkli sargam. Sarga ķermeni neizdevās atrast, bet viņa postenī ir liela asins peļķe, tāpēc mēs pieļaujam, ka uzbrucējs iemetis nogalinātā ķermeni Temzā. Liekas, ka arī pats jaunietis pēc uzbrukuma ielēcis upē un ļāvis, lai straume viņu aiznes. Iespējams, viņš noslīcis.
Melnbārdis nogrozīja galvu. Tas ir kaut kas nedzirdēts! Par ko gan tas Divāls domā? Policijai vajadzēja kaut ko tādu novērst.
Siržulauzējs piebalsoja. Pilnībā piekrītu. Bet divi policijas virsnieki nekavējoties sekoja uzbrucējam; iespējams, ka viņi kaut ko atradīs, lai gan ūdens var nojaukt pēdas. Es aizsūtīju džinu, lai pārmeklē upes krastus. Baidos, ka pašlaik neko vairāk nevaru pastāstīt. Mums jābūt pateicīgiem, ka premjerministrs ir sveiks un vesels un nav nonāvēts neviens no ietekmīgajiem burvjiem. Vai es drīkstētu ieteikt jums visiem doties mājās, lai atpūstos un pārģērbtos? Nedaudz vēlāk jūs saņemsiet par notikušo sīkāku informāciju. Tagad atvainojiet mani…
Pieklājīgi pasmaidījis, viņš devās prom un pievienojās nākamajai viesu grupiņai. Visi burvji noskatījās viņam pakaļ, mutes pavēruši.
-No visiem iedomīgajiem… melnbārdainais vīrs nicinoši nosprauslojās. Kas to būtu domājis, ka viņš ir tikai tirdzniecības ministra vietnieks. Nepaies ilgs laiks, līdz viņš satiksies ar ifrītu… Es netaisos te uzkavēties, pat ja jūs, pārējie, paliekat.
Viņš aizklumpačoja prom, un pārējie drīz vien viņam sekoja. Krūmložņas kungs klusējot sameklēja savu sievu, kura čaloja ar kādu pāri no Ārlietu ministrijas, pārspriežot gūtos ievainojumus. Netenjelam tipinot viņiem blakus, abi devās prom no Vestminsteras zāles.
- Ceru, ka man tagad piešķirs vairāk līdzekļu, meistars teica. Ja tā nenotiks, tad ko gan var gaidīt? Manā pārraudzībā ir tikai nodaļa ar sešiem burvjiem! Neesmu taču nekāds brīnumdaris!
Uzsākot atpakaļceļu, automašīnā valdīja nospiedošs klusums un apdegušas bārdas smaka. Kad viņi bija izbraukuši no Londonas, Krūmložņa pēkšņi kļuva pagalam runīgs. Likās, ka kaut kas viņam neliek mieru.
- Tā nav tava vaina, mīļais, sieva mierinoši teica.
- Protams, ne, bet viņi vainos mani! Tu taču dzirdēji, puika, viņi mani apsūdzēja par visām tām zādzībām!
Netenjels atļāvās uzdot jautājumu. Par kādām zādzībām?
