Es diezgan bezkaunīgi uzsvilpu. Tuvākais utuks (ar ērgļa galvu) palūkojās manā virzienā un pacēla šķēpu.
Apburoši pasmaidīju. Sveiki!
Džins iešņācās kā čūska, parādot savu sarkano putna mēli. Viņš pienāca tuvāk, joprojām šūpodams rokā šķēpu.
- Beidz vicināties, es teicu. Daudz iespaidīgāk izskatās, ja ieroci tur mierīgi. Izskatās, it kā tu gribētu uzdurt zefīru uz dakšiņas.
Ērgļknābis pienāca tuvāk. Viņam bija divreiz zemākas kājeles nekā man, bet viņš tik un tā bija pietiekami garš, lai ielūkotos man acīs. Tomēr sargs uzmanījās, lai nepienāktu pārāk tuvu mirdzošajām lodes sienām.
- Ierunājies vēlreiz, utuks teica, un es tevi caurduršu! Viņš norādīja uz sava šķēpa galu. Tas ir sudrabs. Ar to es spēju caurdurt tavu lodi un tevi, ja vien tu neaizvērsi muti!
- Skaidrs, es atteicu, atmetot no sejas matu vilni. Redzu jau, ka esmu atkarīgs no tavas žēlsirdības.
- Tieši tā. Utuks jau gatavojās iet prom, bet viņa tukšajā paurī nezin kā ienāca sakarīga doma. Mans draugs, viņš teica, norādot uz utuku ar vērša galvu, kas stāvēja nostāk un blenza uz mums ar savām sarkanajām ačelēm, saka, ka esot tevi jau agrāk redzējis.
- Man gan tā nešķiet.
- Pirms ļoti ilga laika. Tikai tu esot izskatījies citādi. Viņš teica, ka saodis tevi. Tikai nespēj atcerēties, kur jūs esot tikušies.
- Var jau būt. Es šajā pasaulē esmu ciemojies neskaitāmas reizes. Bet baidos, ka slikti atceros sejas. Nevaru palīdzēt. Bet kur mēs tagad atrodamies, starp citu? es mēģināju mainīt sarunas tematu, jo nopratu, ka drīzumā var tikt pieminēta AlAriša. Ja vērša galvas utuks bija izdzīvojis pēc šīs kaujas, viņš noteikti mani atcerējās.
Ērgļknābja sekste nedaudz saslējās, kad tas rūpīgi apdomāja manu jautājumu. To tu drīksti zināt, viņš beidzot noteica. Tu atrodies Tauerā. Londonas Tauerā. Katru vārdu viņš izrunāja ar baudu, sizdams šķēpu pret zemi, lai uzsvērtu teiktā nozīmību.
- Ak tā. Vai tas ir labi?
- Ne jau tev.
Man gribējās atcirst šo to piparotu, bet ar grūtībām pievaldīju mēli un paklusēju. Negribējās, lai mani caurdur ar sudraba šķēpu. Utuks devās prom, lai atsāktu savu gājienu apkārt zālei, bet tagad pamanīju, ka man tuvojas otrs tas ar vērša galvu, ošņādams gaisu ar savu miklo, pretīgo purnu.
Kad otrais utuks bija pienācis tik tuvu pie manas lodes, ka tvaiki, kas plūda pa viņa nāsīm, putojot atsitās pret baltajiem spēka pavedieniem, viņš briesmīgi ierēcās. Es tevi zinu, viņš mauroja. Pazīstu tavu smaku! Jā, tas notika sen, bet es neesmu aizmirsis. Es zinu tavu vārdu.
- Vai es varētu būt kāda drauga draugs? neomulīgi palūkojos uz viņa šķēpa uzgali. Viņš to nemaz nevicināja.
- Nē… ienaidnieks…
- Tas ir briesmīgi, bet dažkārt mēs nespējam atcerēties to, kas burtiski ir uz mēles, es komentēju. Vai ne? Tu tik ļoti mēģini to atcerēties, bet nespēj, jo kāds cits tevi pārtrauc, pļāpādams kaut ko nenozīmīgu, tā ka tu nespēj koncentrēties…
Vēršgalvis izdvesa niknu bļāvienu. Aizveries! Es jau gandrīz biju atcerējies!
Pēkšņi telpu satricināja vibrācijas, kas sākās no grīdas un pacēlās līdz pat kolonnām. Vēršgalvis apcirtās uz papēžiem un aiztraucās uz posteni pie sienas. Nedaudz tālāk no viņa nostājās Ērgļknābis. Starp viņiem gaisā parādījās aplis; tas paplašinājās, kļūstot par platu arku. Aiz arkas vīdēja tumsa, no kuras parādījās divas figūras, palēnām atgūstot krāsas un formu un iznirstot no portāla nekurienes. Tie abi bija cilvēki, lai gan izskatījās ļoti atšķirīgi.
Viens no viņiem bija Solto.
Viņš bija tikpat resns kā parasti, bet šoreiz piemīlīgi kliboja, it kā katrs solis sagādātu viņam sāpes. Ar prieku ievēroju, ka viņa plazmu spļaujošais ziloņkaula spieķis nomainīts pret diviem parastiem kruķiem. Tirgotāja seja izskatījās tā, it kā uz tās būtu uzkāpis zilonis, un varu apzvērēt, ka monoklis turējās kopā, salīmēts ar līmlenti. Viena acs bija melna un aizpampuši. Par spīti maniem drūmajiem pareģojumiem, šajā dzīvē vēl bija palicis šis tas jautrs.
Solto milzīgais, sadragātais ķermenis lika sievietei viņam blakus izskatīties vēl tievākai nekā īstenībā. Viņa bija tērpusies pelēkā džemperītī un garos, melnos svārkos, un gaišie, īsie mati bija sasukāti aiz ausīm. Šai būtnei bija izteikti vaigu kauli un lielas acis, bet visa seja šķita pilnīgi bezkrāsaina pat acis atgādināja divas marmora bumbiņas lietusūdens krāsā. No krokotajām piedurknēm varēja redzēt tievus pirkstus ar gariem nagiem kā skalpeļiem. Ap viņu dvesmoja autoritātes un briesmu aura: utuki sasita papēžus un salutēja, kad sieviete pagāja garām, un, kad viņa uzsita knipi, portāls aiz ienācējiem pazuda.
Iesprostots savā lodē, es vēroju, kā viņi tuvojas tievā un resnais, viegli salīkusī un klibojošais. Un visu laiku Šolto nenolaida savu veselo aci no manis.
