Deins pārlaida skatienu nelīdzenajam klajumam, kas šķīra klintis, kurās viņi bija uzrāpušies, 110 tālā kuģa. Jā, protams, uzbrucēju sargposteni varētu apiet bez grūtībām — viņu uzmanību vairāk saistīja kuģis nekā apkārtējā teritorija. Varbūt viņi pat nezina, ka daļa kuģa apkalpes nav nokļuvusi lamatās. Bet, ja arī viņi sasniegtu «Karalieni», tad kā gan lai iekļūst iekšā?
— Jā, tā ir problēma, — murmināja Mura, — sarežģīta problēma…
— Bet vai mēs neatrodamies vienā līmenī ar vadības kabīni? — pēkšņi vaicāja Rips. — Varbūt mēs varam kaut kadā veidā signalizēt viņiem, ka sūtam kādu uz turieni…
Deins bija gatavs pamēģināt. Viņš piemiedza acis, lūkodamies pa iedomātu līniju, kas savienoja viņa atrašanas vietu ar kuģa purnu.
— Jāpasteidzas, — brīdināja Mura. — Nakts tuvojas ātri.
Rips pavērās debesis. Saule jau sen bija pazudusi. Pār viņiem slīga svina pelēki mākoņi, un bija jau gandrīz pilnīgi tumšs.
— Mēs varētu izveidot kaut ko līdzīgu teltij — piemēram, no mūsu jakam, — un ar laternu signalizēt tas aizsegā. No apakšas gaisma nebūs redzama. Toties «Karalienē» to varbūt pamanīs…
Stjuarts par atbildi atsprādzēja jostu un atvilka va'ļā jakas rāvējslēdzēju. Deins steidzīgi sekoja viņa piemēram. Trīcēdami aukstuma, viņi noliecas un izveidoja no jakam aizsegu, bet Rips notupās un sāka raidīt ar laternu briesmu signālu tirgoņu kodētajā valodā. Bija maz ticams, ka vadības kabīnē kāds tieši tobrīd lūkojas viņu virzienā un redz niecīgo gaismas punktiņu.
Pēkšņi iemirdzējās «Karalienes» priekšgala prožektors, pāršķeļot pelēko tumsu gluži tāpat ka miglu dienu iepriekš. Tagad tas apgaismoja mākoņus. Trim novērotājiem uz klints pūloties izlasīt dzeltenīgajā gaismas starā kādu atbildi, tas pieņēma iesārtu nokrāsu.
Mura atviegloti nopūtās.
— Viņi uztvēruši signālu …
— Kā jūs to zināt? — Deins nesaprata, kas stjuartam liek tā domāt.
— Viņi ieslēguši vētras prožektoru. Skaties, tas atkal kļūst tumšāks. Bet signālu viņi ir uztvēruši! — Mura smaidīdams vilka mugurā jaku. — Es domāju, mums vajadzētu sastādīt attiecīgu ziņojumu un informēt Vilkoksu par šo notikumu. Galu galā arī vienpusīgi sakari mums var dot priekšrocības.
Viņi devās lejup pie apvidus mašīnas. Jaunumu izstāstīšana neprasīja daudz laika.
Bet viņi taču nevar mums atbildēt, — iebilda Vilkokss. — Viņi nebūtu ieslēguši vētras prožektoru, ja spētu kaut kā citādi paziņot, ka uztvēruši jūsu signālu…
— Mums kāds jāsūta uz turieni. Tagad mēs varam paziņot, ka šis cilvēks dodas turp, un viņi to sagaidīs un uzņems kuģī, — dedzīgi sacīja Rips.
Varēja redzēt, ka Vilkoksam šis plāns nav gluži pa pratam. Bet, kad viņi to rūpīgi, punktu pa punktam bija apsprieduši, šķita, ka cita atrisinājuma nav.
Mura piecēlās.
Atri kļūst tumšs. Mums jāizlemj nekavējoties, jo kāpt mūsu signalizēšanas postenī tumsā nebutu ieteicams. Kurš ies un kad? Tik daudz mēs varam viņiem paziņot kodētajā valodā …
— Senons, — Vilkokss izvēlējās astrogatora palīgu. — Lūk, kur noderēs tavas kaķa acis. Tumsā tu redzi ne sliktāk par Sinbadu — tā vismaz šķita toreiz, uz Baldura. Vēlies pamēģināt? Teiksim, divdesmit vienos. Mūsu spēles partneri sargposteņos tajā laikā jau droši vien saks snauduļot.
Ripa starojošā seja bija izteiksmīgāka par jebkuru atbildi. Kamēr pārējie trīs vēlreiz uzrāpās klintī, lai noraidītu ziņojumu, viņš visu laiku pie sevis kaut ko dungoja.
Neaizmirsti pateikt, — piebilda Mura, — lai viņi mums ar vētras prožektoru signalizē, ka tu esi neskarts ieradies. Gribētos zināt, ka ar tevi viss kārtībā.
— Protams, draugs. Bet es neuztraucos, — pirmo reizi kopš šausmīgā atklājuma sadragātajā «Rim- boldā» bija atgriezies Ripām raksturīgais dzīvesprieks. — Tā būs tikai pastaiga salīdzinājumā ar to darbiņu, kas mums bija uz Baldura.
Taču Mura bija nopietns.
— Pretinieku nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Jūs esat pietiekami pieredzējis, Rip, lai to zinātu. Pašreiz nav īstais laiks nevajadzīgi riskēt…
— Viss būs kārtībā, draugs! Es slīdēšu klusi kā čūska. Neviens mani nepamanīs.
Stjuarts un Deins atkal izveidoja no jakām aizsegu un drebēja mitrumā un aukstumā, kamēr Rips signalizēja klusajam, slēgtajam kuģim par savu misiju. Atbildes nebija, bet viņi varēja būt droši, ka pēc sakaru nodibināšanas no kuģa viņus novēro.
Mura un Deins palika savās vietās klints virsotnē, bet Rips atgriezās pie apvidus mašīnas un sāka gaidīt noteikto laiku, kad varēs doties ceļā. Kad astrogatora palīgs bija lejā izzudis skatienam, Deins sāka veidot no akmeņiem sienu, kas viņus pasargātu no vēja.
Tā kā nekāda cita siltuma avota nebija, viņi saspiedās cieši kopā Deina izveidotajā aizsegā un sagatavojās gaidīt vairākas stundas, līdz no kuģa tiks noraidīts signāls, kas liecinās, ka Rips sasniedzis mērķi.
— Ugunis, — nomurmināja Mura.
Nakts tumsā joprojām mirdzēja «Karalienes» prožektors. Taču Mura nerunāja par to — tagad bija redzamas uguntiņas, kas iezīmēja nezināmo aplencēju sargposteņus.
— Jo vieglāk Ripām — viņš varēs no'tiem izvairīties, — ieteicās Deins, bet Mura tam nepiekrita.
