Sajā otrajā ieleja Deins pamanīja strautiņu. No pieredzes viņš zinaja, ka uz Limbo ūdens klātbūtne liecina par dzīvību. Tā bija arī tagad. Deins saskaitīja kādu desmitu nelielu garšvielu lauciņu, kuri atgādināja šaha galdiņa kvadrātus.
Taču šoreiz lauciņi nebija pamesli. Starp augiem līkņāja divas lodveidīgas būtnes. Tas ar saviem dieg- veidīgajiem taustekļiem irdināja augsni ap saknēm, un apaļās muguras nemitīgi šūpojās augšup un lejup.
Tad abi radījumi izslējās taisni. Tā kā viņiem nebija ne galvu, ne kādu redzamu vaibstu, Deins nekādi nevarēja saprast, ko viņi pašlaik dara. Bet pēc pozām varēja noprast, ka viņi vai nu klausās, vai skatās.
Bez trokšņa parādījās vēl trīs limbieši. Divi no viņiem nesa kārti, pie kuras bija piesiets kāda kaķa lieluma dzīvnieka ļenganais ķermenis. Nekādu sasveici- nāšanos starp medniekiem un fermeriem nedzirdēja. Atnācēji nometa kārti. Deins tālskatī redzēja visus sastājamies aplī un savienojam taustekļus.
— Csst… — aiz muguras rīta krēslā atskanēja brīdinošs šņāciens, un Deina plecam uzgūlās Muras roka. Aizrautīgi vērojis lejā notiekošo, Deins satrūkās.
— Tuvojas kāda apvidus mašīna, — čukstēja stjuarts.
Lodveidīgie radījumi no jauna sastinga. Pēc tam viņi pārsteidzošā ātrumā izklīda. Dažu sekunžu laikā viņi jau bija slēptuvēs, un kā lauciņi, tā strautmala kļuva tukša.
Kāpurķēžu ņerkstoņa pa vaļējiem akmeņiem un granti jau bija skaidri sadzirdama, un drīz vien abi novērotāji uz klints ieraudzīja arī pašu mašīnu. Kā jau Kamils pirmais bija konstatējis, tā nebija parastā, Federācijas standartiem atbilstošā tipa, bet garāka un šauraka, turklāt neparasti lokana, it kā tās korpuss būtu posmains.
Pie vadības pults sēdēja viens cilvēks. Tā seju aizsedza pētnieka ķivere, bet tērps bija tikpat raibs, kādu nēsāja Ričs un viņa ļaudis.
Muras pirksti saspieda Deina plecu. Bet arī viņš saprata, ka tiek gatavotas lamatas. Krūmos bija manāma zaglīga kustība. Tirgoņi ieraudzīja vienu no lodveidīgajiem radījumiem, kurš pie savas augšējās lodes bija piespiedis lielu akmeni. Drīz, tāpat apbruņojies, viņam pievienojās vēl viens.
— …dabūs trūkties, — tikko dzirdami nočukstēja Mura.
Apvidus mašīna vienmērīgā gaitā tuvojās, žvadzinādama kāpurķēdes un šļakstīdama uz visam pusēm ūdeni. Tā jau bija sasniegusi pirmo lauciņu, bet vadītājs pat necentās to apbraukt. Gluži otrādi — mašīna, nemainot virzienu, devās tālāk, platajām kāpurķēdēm vispirms sadragājot iežogojumu un pēc tam arī izšķaidot rūpīgi koptos stādījumus aiz tā.
Lodveidīgie radījumi, slēpdamies no ienaidnieka aizsegā, sekoja mašīnai. Viņi joprojām bija stingri satvēruši akmeņus un kustējās pārsteidzošā ātrumā. Visas pazīmes liecināja, ka apvidus mašīnas vadītāju gaida slazds.
Kad mašīna sāka vagot trešo lauciņu, saniknotie īpašnieki deva pirmo triecienu. Pār mašīnu un tās vadītāju nobira precīzi tēmētu akmeņu krusa. Viens no tiem atsitās pret svešinieka ķiveri. Viņš apslāpēti iekliedzās, paslējās kājās un sabruka kā maiss pār vadības pulti. Mašīna vēl brīdi kūlās uz priekšu un tad apstājās, ar vienu kāpurķēdi uzbraukusi klints bluķim un sasvērusies bīstamā leņķī.
Deins un Mura nolaidās lejā pa klints sienu. Vadītājs, protams, bija saņēmis pēc nopelniem. Taču viņš bija cilvēks, un viņi nevarēja pieļaut, ka ar to izrēķinās nehumanoīdi. Neviena lodveidīgā radījuma nemanīja. Tomēr, sasnieguši ieleju, viņi nodrošinājās pret varbūtējo uzbrukumu, apstarodami krūmus ap mašīnu ar saviem hipnoizstarotājiem. Mura palika sardzē, gatavs kuru katru brīdi atkal laist darbā nekaitīgo ieroci, bet Deins metās atbrīvot vadītāju. Viņš aizstiepa to klints aizsegā, kur viņi vajadzības gadījumā varētu atsist lodveidīgo būtņu uzbrukumu.
Taču otrs uzbrukums nesekoja — vai nu bija iedarbojušies hipnoizstarotāji, vai arī limbiešus bija nobiedējusi vēl divu svešinieku parādīšanās. Ieleja tagad šķita pilnīgi pamesta — tajā bija tikai abi «Karalienes» apkalpes locekļi un izglābtā ļenganais ķermenis pie viņu kājām.
— Vai pamēģināsim?.. — Deins pamāja uz klints sienu.
Mura māksloti jautri iesmējās.
— Ja vien jūs nczelējat kreksu, tad es nevaru iedomāties, kā jūs spētu te uzrāpties ar mūsu draugu uz saviem platajiem pleciem…
Te nu Deinam bija jāpiekrīt. Lai uzrāptos klintī, bija jāliek lietā kā rokas, ta kājas, un ar šādu nastu to nekādi nevarēja izdarīt.
Apdullinātais svešinieks ievaidējās un sakustējās. Mura nometās uz ceļa un nopētīja tā seju ieliektās ķiveres ielokā. Vispirms viņš atsprādzēja gulošajam maksti ar blasteru un piekāra to sev pie jostas. Pēc tam atlaida vaļīgāk siksnu zem zoda, noņēma iedra- gato galvassegu un ņēmās lietišķi pliķēt pa neskūtajiem vaigiem.
Neizmeklētais paņēmiens iedarbojās. Svešinieks sāka mirkšķināt acis un pūlējās uzrausties sēdus. Mura palīdzēja, satvēris viņu aiz apkakles.
— Laiks iet, — sacīja stjuarts.
Kopīgiem spēkiem viņi uzstatīja svešo kājās un veda gar sienu, apkārt atradzei, uz kuras bija tupējuši visu nakti, līdz nonāca līdz slēptuvei, kurā bija apmetušies abi viņu biedri.
