— Viņi tagad būs modri. Droši vien viņi savā starpā uztur sakarus un starp posteņiem staigā patruļas.
— Jūs domājat — viņi zina, ka mēs esam te, un tikai gaida atnākam Ripu?..
— Tā var būt un var arī nebūt. Bet viņi, bez šaubām, uzmana katru kuģa ļaužu soli. Torson, vai jūs neko nejūtat? Klintī zem mums…
Kā tad! Tas bija tas pats noslēpumainās ierīces radītais ritms, tiesa, vajaks nekā drupu tuvumā, taču nepārprotami pazīstams. Turklāt tagad tas nemitējās ne uz brīdi. Ierīce darbojās ar pilnu jaudu.
— Lūk, kas saista «Karalieni» pie šīs planētas, — noteica Mura.
Atsevišķie fakti, kurus viņi bija uzzinājuši pēdējo divu dienu laikā, pakāpeniski saistījās kopā, veidojot veselu ainu. Ja nu šie svešinieki, kas viņiem vien zināmos nolūkos ielenkuši «Karalieni», kontrolē ierīci, kura var kuģi notriekt, ja tas mēģinātu pacelties no Limbo? Tādā gadījumā viņiem šī ierīce, enerģijas avots, stars vai kas tas arī nebūtu, nepārtraukti jādarbina, citādi kuģis pirmajā izdevīgākajā gadījumā atstātu planētu. To vajadzēja saprast arī tiem, kuri atradās kuģī — pat tad, ja viņi vēl neko nezina par Limbo nodevīgajām īpašībām.
— Tātad vienīgā izeja, — lēni ierunājās Deins,
— ir atrast šo enerģijas avotu un …
— To uzspridzināt? Jā. Ja Ripām izdosies nokļūt kuģī, mēs ar to arī nodarbosimies.
— Jūs teicāt, «ja Ripām izdosies nokļūt kuģī»,
— vai jūs domājat, ka viņam var nepaveikties?
— Jūs vēl esat iesācējs Dienestā, Torson. Pēc dažiem reisiem cilvēks kļūst ļoti kautrīgs. Viņš sāk saprast, ka tas, ko uz Zemes sauc par laimi, ir lielā mērā atkarīgs no panākumiem vai neveiksmes. Mēs nekad nevaram ar pārliecību apgalvot, ka tas vai cits darbības plāns būs pareizs, — ir pārāk daudz faktoru, kurus mēs nespējam paredzēt. Mēs nevaram rēķināties ne ar kādu varbūtību, iekams tā nav īstenojusies. Senonam ir daudz priekšrocību. Viņam ir neparasti asa redze naktī — to mēs uzzinājām pavisam nesen, kad bijām nokļuvuši līdzīgā situācijā—, liela pieredze un aukstasinība. Turklāt no šejienes viņam bija izdevība izpētīt apvidu un ienaidnieka posteņu izvietojumu. Apmēram astoņdesmit procentos gadījumu viņam ir izredzes gūt panākumus. Taču paliek vēl divdesmit procentu. Kā viņam, tā mums jābūt gataviem uz visu — kamēr vien mes neierau- dzīsim signālu, ka viņš nonācis galā.
Muras bezkaislīgā balss Deinam atņēma drosmi. Stjuarta vārdos bija kaut kas no Kamila skepticisma, bet tie bija vēl vairāk pamatoti, loģiskāki. Kamils! Kur gan bija Ali? Varbūt viņš atrodas kadā no šiem sargposteņiem ap «Karalieni»? Vai arī planētas dzīlēs pie noslēpumainā enerģijas avota?
— Kā jūs domājāt, ko viņi izdarījuši ar Kamilu? — ska'ļi jautāja Deins.
— Kamils viņiem ir informācijas avots — par mums un mūsu nodomiem. Un kā tādu viņi to droši vien nogādājuši pie barveža. Viņš būs drošībā, kamēr vien būs tiem noderīgs…
Šajā atbilde jautas neskaidras briesmas — Deina atmiņā atausa aina, ko viņš nevēlējās atcerēties.
— Sie ļaudis uz «Rimbolda»… 'Vai Ripām bija taisnība? Viņi bija nogalināti ar blasteru? : '„-
Ripām bija taisnība. — Mura pateica šos trīs vārdus bez jebkādas emociju pieskaņas, un tieši atbildes rāmais tonis vērta tas jēgu jo draudīgāku.
Tagad viņi sarunājās maz, tikai mainīja stāvokli, kad bija notirpusi roka vai kāja. Līdzenumā zvaigžņotajās debesīs joprojām urbās prožektora stars.
Lai gan bija auksts un tirpa locekļi, ritmiskā vibrācija ieaijāja. Lai neiemigtu, Deins ķērās pie vecā paņēmiena — atsauca atmiņā citu ierakstu pec cita no «Iekraušanas noteikumiem», kurus viņš bija iekalis lidojuma laika. Kaut varētu sēdēt atkal drošībā Van Raika kabīnē, pētīt dokumentāciju un gatavoties sarunai ar kontrahentu nākamajā ritā!
No lejas atskanēja kluss, taču griezīgs svilpiens — Rips devās savā riskantajā ceļojumā. Deins pacēla pie acīm tālskati, lai gan labi zināja, ka tumsā nevarēs biedru saredzēt.
No šī brīža stundas vilkās kā dienas. Deins saspringti vēroja prožektoru, līdz sāka sāpēt acis. Taču nekas nemainījās. Viņš juta Muru iekārtojamies blakus un taustāmies tumsā — stjuarts jakas aizsegā laternas gaismā palūkojās pulkstenī.
— Cik pagājis?
— Viņš ir prom jau četras stundas…
Četras stundas! Lai no šejienes sasniegtu «Karalieni», nekādā gadījumā nebija vajadzīgs tik ilgs laiks — pat tad, ja Ripām būtu vajadzējis mest līkumu un laiku pa laikam paslēpties, lai izvairītos no sargposteņiem. Acīmredzot te bija darīšana ar tiem divdesmit procentiem, kurus bija pieminējis Mura.
Pamale austrumos jau kļuva gaišāka — tuvojās rītausma. Taču «Karalienes» prožektora gaismas nokrāsa nemainījās. Novērotāji uz to arī vairs necerēja. Kaut kas bija atgadījies, un Rips nebija sasniedzis kuģi.
Nespedams ilgāk nīkt bezdarbība, Deins atstāja improvizēto paslēptuvi un pagājās pa klinti, uz kuras viņi bija ierīkojuši savu novērošanas punktu. Siena pacēlās starp divām ielejām, kuras atgādināja mēles. Vienā 110 tām bija apmetušies Vilkokss un Kosti, bet otru viņi vēl nebija izpētījuši.
