Vadītājs tikpat kā neizrādīja interesi par pavadoņiem — viņu acīmredzot nodarbināja paša nestabilais līdzsvars. Taču Mura bija viņu cieši satvēris ap vidu, un Deins saprata, ka stjuarts ir gatavs ik brīdi pielietot kādu no cīņas paņēmieniem, kura starp «Karalienes» ļaudīm viņam nebija pretinieku.
Pats Deins laiku pa laikam atskatījās, kuru katru brīdi gaidīdams pār savu galvu meistarīgi sviesto akmeņu krusu. Katra ziņā tikko izdarītais pārgājiens liks limbiešicm nodomāt, ka viņi ir šī gangstera sabiedrotie, un tas var iznīcināt jebkādu cerību nodibināt ar savādajiem radījumiem tirdznieciskus sakarus. Bet viņi taču nevarēja pamest cilvēku nehumanoīdu varā!
Svešais izspļāva asiņu pikuci un uzrunāja Muru:
— Vai jūs esat 110 Ombera ļaudīm? Nezināju, ka arī viņi ir atsaukti šurp …
Muras sejā nepakustējās ne vaibsts.
— Lieta taču ir ļoti svarīga, vai ne? Atsaukti daudzi …
— Kas mani tā apstrādāja? Sie nolādētie spoki?
— Jā, iedzimtie. Viņi apmētāja jūs ar akmeņiem …
Svešinieks atņirdza zobus.
— Viņus visus vajadzētu izcepināt! Viņi uzglūn 1111 tā vien cenšas pārsist mums galvaskausus katru reizi, kad mēs parādāmies šajos kalnos. Vajadzēs atkal ķerties pie blasteriem — ja vien tiksim viņiem klāt. Lieta tā, ka viņi sasodīti ātri skrien …
— Jā, te ir ko palauzīt galvu, — mierinoši piekrita Mura. — Tagad šeit… — Viņš vedināja gūstekni apkārt klints stūrim uz otru ieleju. Un te gangsteris pirmo reizi šķita nojaušam, ka kaut kas nav kārtība.
— Kāpēc uz turieni? — viņa blāvās acis šaudījās no viena tirgoņa uz otru. — Sai ielejai taču nevar tikt cauri.
— Mums tur ir apvidus mašīna. Jūsu stāvoklī taču būs labāk braukt, vai ne? — pārliecinoši sacīja Mura.
— Ko?.. Jā, laikam gan! Galva man tā vien rūc. — Viņš pacēla roku un saviebās, uztaustījis punu virs labās auss.
Deins uzelpoja. Mura bija vienkārši lielisks. Tā vien likās, ka izdosies bez starpgadījumiem nogādāt šo puisi, kur vajag.
Mura, joprojām stingri satvēris gūstekņa roku, ap- veda viņu ap augstu klintsbluķu kaudzi, līdz sasniedza paslēptuvi, kur pie apvidus mašīnas viņus gaidīja Kosti un Vilkokss. Līdzko svešais ieraudzīja mašīnu, viņam viss kļuva skaidrs. Viņš saspringa un apstājās tik pēkšņi, ka Deins uzskrēja viņam virsū. Gūstekņa acis šaudījās no mašīnas uz cilvēkiem pie tās. Viņa roka instinktīvi piešāvās pie jostas, bet tad viņš atskārta, ka ir atbruņots.
— Kas jūs esat? — viņš noprasīja.
— Kā nu to ņem, puis, — viņa priekšā nostājās Kosti. — Varbūt tu pateiksi, kas tu tāds esi?
Svešinieks pa pusei pagriezās un pār plecu pameta skatienu uz ieleju, it kā cerēdams uz palīdzību. Taču Mura ar asu kustību lika viņam ieņemt iepriekšējo stāvokli.
— Jā, — rāmi piebilda stjuarts, — mēs ļoti vēlētos zināt, kas jūs esat.
Svešajam pretī stāvēja tikai četri vīri, un varbūt tieši tas viņam atdeva drosmi.
— A, jūs esat no tā kuģa! — viņš triumfējoši paziņoja.
— Mēs esam no kāda kuģa, — izlaboja Mura. — Uz šīs planētas ir daudz kuģu, daudz daudz kuģu.
Tas atstāja tādu iespaidu, it kā Mura būtu viņam iecirtis pļauku. Deins satraukts piebilda:
— Ir, piemēram, Inspicēšanas dienesta kuģis…
Gūsteknis sagrīļojās, viņa asinīm notraipīto seju
pārklāja bālums, ko nespēja noslēpt pat kosmiskais iedegums, un viņš iekoda zobos apakšlūpu, it kā pūlēdamies aizturēt kliedzienu.
Vilkokss bija apsēdies uz mašīnas. Tagad viņš iz
ņēma savu blasteru un uzlika draudīgo ieroci uz ceļa, pavērsis tā stobru tieši pret gūstekņa vēderu.
— Jā, te ir ne mazums kuģu, — viņš noteica. Ja viņa sejā nebūtu tik sastingusi izteiksme, varētu domāt, ka viņš runā par laika apstākļiem. — Kā jūs domājat, no kura esam mēs?
Taču gūsteknis vēl nebija salauzts.
— Jūs esat no tā… no «Saules karalienes».
— Kāpēc? Vai tāpēc, ka uz citiem kuģiem neviena vairs nav starp dzīvajiem? — mierīgā balsī vaicāja Mura. — Labāk jau izstāstiet mums visu, ko zināt, draudziņ.
— Pareizi, — Kosti paspēra soli uz priekšu un noliecās pār saburzīto vadītāju. — Tu pietaupīsi mums laiku un sev nepatikšanas, ja runāsi, skaistulīt. Jo vairāk laika tas prasīs, jo ātrāk mums beigsies pacietība — saprati?
Bija skaidrs, ka gūsteknis ir sapratis. Draudus, kas slēpās Muras balsī, vēl uzsvēra Kosti milzīgās ķepas.
— Kas jūs esat un ko jūs šeit darāt? — Vilkokss atsāka nopratināšanu.
Bez šaubām, uz vadītāju lielu iespaidu bija atstājis limbiešu mestā akmens trieciens. Taču Deins bija pārliecināts, ka noteicošā loma bijusi Muram un Kosti.
— Mani sauc Levs Snolls, — īgni sacīja svešinieks. — Un, ja jūs esat 110 «Saules karalienes», tad jūs zināt, ko es šeit daru. Jūs nekur netiksiet. Mēs turēsim jūsu kuģi uz planētas, cik ilgi mums patiks.
— Tas nu gan ir interesanti, — izsmējīgi novilka Vilkokss. — Tatad jūs turēsiet to kuģi, tur ārā, līdzenumā, cik ilgi jums patiks? Ar kādām neredzamām trosēm jūs domājat to izdarīt?
Gūsteknis ņirdzīgi pasmīnēja.
— Mums nav vajadzīgas troses — vismaz te, uz Limbo. Kad mums tas ir nepieciešams, visa planēta pārvēršas slazda.
Vilkokss pievērsās Muram.
— Vai viņa galva bija smagi savainota?
Stjuarts pamāja.
