Sejā uzplūda siltuma, elektrības un vēl kādas nepazīstamas smaržas, ausīs ieplūda skaņu vilnis: klusi švirksti, čīksti, reti zvanīgi klikšķi, tālu zvaniņi un soļi. No griestiem, kas mirdzēja kā dzīvsudrabs, lija gaisma, pa tiem šad un tad aizvijās zilas gaismas svītras. Bet skaņas nāca no dīvainām figūrām, kas parādījās no grīdas. Vispirms grīdā parādījās uzbriedums, tad tas sāka augt, izstiepties, elpot, it kā būtu dzīvs, kustēties - it kā vilnis ietu cauri ūdenim un tiktu ievilkts atpakaļ grīdā.
Melnu durvju rinda neticami baltās krāsas nekustīgajās un nesatricināmajās sienās, kas izskatījās kā porcelāns vai sniegs, neatkarīgi no tā, kas notika ar koridora grīdu un griestiem, bet pašas sienas dažkārt kļuva caurspīdīgas vai sāka izšaut dzirksteles, izraisot ievērojamu gaisa jonizāciju. Šādos brīžos pastiprinājās ozona smarža...
Vladejs attapās pirmais, atskatījās uz šokēto Jasenu, kuras acīs atspoguļojās kvēlojošais koridors, un pēkšņi saprata, ka, gadījumā, ja viņi nekavējoties neatstās šo vietu, viņi neizdzīvos. Parāva sastingušo Petrjanu aiz jostas, satvēra Jasenas roku:
- Ātri prom no šejienes!
Petrjans pamāja un paklausīgi aizrikšoja pa koridoru, kas pārsteidzoši atšķīrās no tā turpinājuma aiz pazudušās starpsienas, prom no šīs vietas, bet Jasena izrāva roku, domājot paust savu protestu. Ja nebūtu bijis Vladeja grūdiena, kas viņu aizmeta pret sienu, meiteni būtu skāris garš, zibenim līdzīgs enerģijas lādiņš, kas nostiepjas no “dzīvā” koridora uz “nedzīvo”, tukšo un kluso. Tikai pēc zvanīgā tarkšķa, trieciena un indīgā šņāciena Jasena atjēdzās un metās skriet pakaļ Petrjanam. Bet Vladejam veltītais skatiens bija ārkārtīgi daiļrunīgs.
Aizskrējis duci soļu, Vladejs palūkojās atpakaļ un paspēja saskatīt, kā no nekā, burtiski no gaisa, atkal parādījās blīva pelēka siena, pārvēršoties akmeņu kaudzē, kas aizsedza skatu uz svešo un nesaprotamo dzīvi.
Bēgļi atpūtās divdesmit stāvus zemāk.
Jasena joprojām turpināja pūsties uz Vladeju, bet drīzāk demonstratīvi, lai parādītu, cik viņš nepareizi uzvedies. Viņa sarunājās tikai ar Petrjanu, kura iztēli spēcīgi ietekmēja alas atklāšana ar dzīvo grīdu Kalna iekšienē. Pēc mednieka domām, šajā alā nepārprotami dzīvojuši Dievi, kas tagad varēja sadusmoties par iebrukumu un padzīt negaidītus viesus vai pat viņus vispār nogalināt.
- Varbūt arī Mirhava bija šeit, - viņš sprieda. - Bet tad Dievi viņu panāca mežā un pārcirta ar zobenu.
Vladejs tā nedomāja, bet nevēlējās strīdēties, viņa vietā to veiksmīgi darīja Jasena. Kā izrādījās, viņas plānos ietilpa atgriešanās pie Dievu mājokļa un tikšanās ar viņiem.
- Neko viņi man nedarīs, - viņa drosmīgi sacīja, sāniski uzmetot skatienu Vladejam. - Es tikai pajautāšu, no kurienes viņi nāk, kāpēc viņu Kalns iznīcināja mūsu dzimtu, kāpēc viņi nogalināja Mirhavu, kāpēc Dieva dusmas krita uz Kalnu, kāpēc pirms tam nebija iespējams tuvoties Kalnam, kāpēc... - Viņa apklusa, jo Petrjans iesmējās un pat uz Vladeja lūpām pazibēja smaids.
- Ko tik smieklīgu es pateicu? - Meitene ledainā tonī jautāja.
- Stipri ziņkārīga, - Petrjans kļuva nopietns. - Dot tev vaļu, tu katru dievu aizrunāsi, nomocīsi ar jautājumiem.
- Atpakaļ augšā mēs neiesim, - Vladejs stingri pateica. - Tur dzīvo ļoti bīstamas radības.
- Dievi?
- Dievi nekad nav ļauni, ārkārtējos gadījumos viņi ir vienaldzīgi, bet tajā alā ar plūstošo grīdu viss elpo ar ļaunumu. Es nesaprotu, kā mums izdevās tur atvērt durvis, kas maskējās kā akmens siena. Labi, ka mūs neviens neredzēja. - Vladejs apklusa. Viņš nebija pārliecināts par to, ka viņus nepamanīja. - Tagad gan pienācis laiks doties mājās.
Jasena, kā parasti, gribēja iebilst, bet paskatījās volhva acīs un norija visus iebildumus.
Viņi atrada kāpnes un sāka kāpt lejā, skaitot stāvus. Un jau tuvāk zemes virsmai Jasena pēkšņi apstājās, kaut ko ieklausījās un klusi sacīja:
- Pagaidiet... es saožu... šeit smird pēc nesenas nāves!
Vladejs nonāca transā, izlaižot cauri nervu sistēmai čukstus par gariem, Kalna vietējā stūra lauka konstrukcijām un arī noķerot pēdējā dzīves kliedziena izgaistošo straumi. Kaut kur netālu nesen tiešām notika slepkavība.
- Gatavojieties, - viņš izmeta, izejot no kāpnēm koridorā, kaut arī pavadoņi jau tāpat bija gatavi uz visu.
Šo koridoru nesen klāja bieza putekļu kārta, bet kāds nepārprotami centās slēpt pēdas un visus putekļus iedzina stūros, zem sienām, koridora vidū izveidojot tīru sloksni. Un tomēr Vladejs pamanīja, kā no apaļās zāles iznāk rievotu zoļu pēdas, kas pazūd pie vienām no melnajām durvīm. Pēdas oda pēc asinīm, kas apstiprināja slepkavības versiju.
Vladejs sastapa Jasenas tumšo skatienu (viņi jau sen bija pielāgojušies pustumsai un labi redzēja viens otru), klusi pabakstīja ar pirkstu uz grīdas. Meitene pamāja ar galvu, neizrādot bailes, paņēma bultu no maka aiz muguras, uzvilka loku. Tomēr viņi ienaidnieku atklāja, kad jau bija par vēlu atkāpties.
