Turpinot šaut, svešinieks uzkāpa pa kāpnēm, turot durvis uz grauda un neļaujot Vladejam iznākt. Tomēr viņš kļuva arvien nespēcīgāks, diez vai vairs saskatīja mērķi un turējās tikai ar olgalvas komandiera pavēli - kodu: "Sameklēt un iznīcināt!" Un tomēr Vladejam būtu klājies slikti, ja milzenim izdotos izkļūt koridorā. Nebija kur paslēpties, un nebija laika meklēt atvērtas durvis uz kādu alu gaiteņa sānos. To sapratis, Vladejs pārlaida vēl vienu ienaidnieka briesmīgā ieroča uzliesmojumu. Zibens koridora sienā un griestos izgrieza dziļu vagu, pretējā sienā izkausēja bultas formas bedri - tad volhvs metās guļus uz grīdas, slīdot uz vēdera pretī izejai uz kāpnēm ar uz augšu izstieptu zobenu.
Viņi sadūrās uz sliekšņa: nēģeris, kura seja bija pelēka no sāpēm un asins zuduma, ar šaušanai sagatavotu zibens metēju, un pilnā augumā uz grīdas izstiepies, rossins ar zobenu, uzlūkojot ievainoto.
Vladejs izmisīgi parāva zobenu uz sevi un uz augšu, pārcērtot nēģera ķermeni no apakšas starp kājām, saprotot, ka nokavē un nepaspēj: zibens metēja stobrs lēnām, kā sapnī, nolaidās viņam uz muguras. Šajā mirklī divas reizes uzplaiksnīja auksti caurspīdīgs plūstošs metāls, un nēģera otrā roka ar ieroci, kurš tā arī nepaspēja izšaut, nokrita uz grīdas, bet pēc tam arī galva. Vladeja seju nošķieda ar lipīgām, sāļām šļakatām, viņš novērsās, nobālot, uz īsu brīdi aizvēra acis. Un, kad tās atvēra, virs sevis ieraudzīja vienu no tiem, kurš stāvēja pie nesaprotamā agregāta ar tur guļošu piesieto vīrieti.
- Dzīvs? Svešais nomurmināja. - Tev gan veicas mazais, pašu Belzburu nogāzi! Celies, šurp nāk Tjurms ar saviem slepkavniekiem. Paņem meiteni un dodies uz mežu, šī nav vieta, kur pastaigāties.
Svešais runāja rossinu valodai tuvā valodā, gluži tāpat kā tas karavīrs bez matiem, kuram Vladejs atņēma zobenu, tāpēc ne visi vārdi bija saprotami, bet volhvs tomēr saprata galveno. Viņš nostājās uz viena ceļa, gatavojoties uzdot jautājumu: kas tu esi? Bet no aiz sienas pēkšņi parādījās Jasena ar loku gatavībā, un Vladejs knapi paspēja viņu apturēt.
Svešais ar vienaldzīgu bālu seju paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu, kaut kur ieklausījās, pavēloši pamāja ar roku uz mežu aiz Kalna sienas un klusējot pazuda uz kāpnēm, kā spoks. Vladejs un Jasena klusēdami palūkojās viens uz otru, uz milzu nēģera līķi, uz tukšajām kāpnēm.
- Viņš taču... - Jasena iesāka.
- Es redzēju, - Vladejs atbildēja, tikko spēdams kustināt mēli. - Bet viņam taisnība, šurp nāk jauni slepkavas. Ir pienācis laiks izkļūt brīvībā.
- Vai ne viņu pēdas mēs redzējām pie upes?
- Nezinu. Kalnā dzīvo arī citi cilvēki, es tos jūtu. Un droši vien arī tu. Būtu vērts viņus sameklēt, bet tas ir bīstami.
- Varbūt mēs varam palīdzēt tam vīrietim, kurš alā gulēja uz svešās mašīnas svirām? Cilvēki, kas ar viņu ķengājās ... viņiem ir ļoti slikta aura - gan domas, gan jūtas. Varbūt viņš ir viens no tiem citiem - labajiem?
Vladejs gribēja atteikties, bet, pārdomājis, piekrita.
- Iespējams tādā veidā mēs varam iegūt daudz ticamāku informāciju. Mēs palīdzēsim viņam, viņš palīdzēs mums... Ejam!
Jasena, nespēdama atturēties, noskūpstīja draugu uz vaiga un aizskrēja pa kāpnēm lejup, garām melnā slepkavas līķim, pat neskatīdamās tā virzienā. Vladejs pašūpojis galvu, gribēja sekot, bet, atcerējies šaušanu, atgriezās un, pārvarot riebumu, no nēģera otrās nocirstās rokas izņēma melno un smago zibens metēju. Šāds ierocis vēl varēja noderēt.
Apgājuši sagrauto Kalna posmu pa gaiteņiem zem šī horizonta, viņi atrada to pašu alu ar agregātu, kad vīrietis, kurš gulēja uz mašīnas svirām, atjēdzās un mēģināja pārraut saites un aproces.
Vēl pirms tam Vladejs pārgāja gaišredzības stāvoklī, pārliecinājās, ka alā nav neviena cita, izņemot ieslodzīto, un tikai tad iegāja iekšā, ar trim zobena cirtieniem ielauzies pa durvīm, liekot tām saritināties.
Uz mašīnas guļošais tumšmatis, melnīgsnējs vīrietis spīdīgajā kombinezonā sastinga, lūkodamies uz ienācējiem, pastiepās pie jostas un atkal sastinga. Viņa acis, piepildītas ar sāpēm un niknumu, iepletās. Viņš gaidīja, ka ieraudzīs pavisam citus cilvēkus, tikai ne divus jaunos rossinus, kas bija ģērbušies atbilstoši viņu laikmetam.
- Kas jūs esat?
Atkal tā pati sagrozītā rossinu valoda, pilna citādu intonāciju un uzsvaru, un atkal Vladejs saprata teiktā jēgu.
- Vladejs, - viņš norādīja uz sevi, tad ar pirkstu norādīja uz nosarkušo pavadoni. - Jasena. Mēs esam rossini, mūsu dzimta dzīvo divdesmit verstu attālumā no Kalna. Kas esi tu?
Svešais, neizpratnē ieklausīdamies līdzenajā rossina runā, saprata tikai pēdējo jautājumu. Mēģināja pacelt roku, bet nevarēja.
- Esmu no citas pasaules... Stumbra gūsteknis. Vai jūs to saucat par Kalnu? Izskatās ka tā. Un mani sauc Grigorijs.
Vladejs saprata no piektā uz desmito; uztvēris vārdu, viņš cītīgi atkārtoja:
- Griggorij...
Guļošais, iesmējās, bet uzreiz pārstāja, savilkts no iekšējām sāpēm. Caur sakostiem zobiem viņš lēnām izelpoja.
