- Re velni, kā tie izdzimteņi mani!.. - Paskatījās uz Jasenu. - Meitene, vai kā? Un atnesa jūs šeit nelabais... Palīdziet man noņemt šīs siksnas, citādi tie mēsli atgriezīsies, un tad mums labi neklāsies.
Vladejs pašūpoja ar zobenu, ar juveliera precizitāti pārgriežot saites, kā arī metāliskā izskata aproces, kas turēja uz agregāta svirām guļošo. Atbrīvotais piecēlās, būdams par galvas tiesu garāks par Vladeju, pasmīkņāja, berzēdams plaukstu locītavas un palūkojās uz zobenu volhva rokā:
- Va vellu! Tas taču ir drimmers! Kur tu to ņēmi, puis?
- Tas ir gar-zobens, - Vladejs atbildēja, veikli iemetot zobenu makstī aiz muguras, un palielījās: - Tas griež visus priekšmetus, pat metālu.
- Domāju gan!, - Grigorijs pasmaidīja, purinādams rokas, tad attapās:
- Paldies par atbrīvošanu. Bet tagad iesim no šejienes tempā, ja vēlamies palikt dzīvi. "Sanitāri" mūs vienkārši apšaus no attāluma, ja ieraudzīs, un pat drimmers ... ē-e, jūsu gar-zobens nepalīdzēs. Žēl, ka viņi nozaga manu "gloku".
Vladejs no jakas apakšas izvilka zibens metēju un pasniedza melnmatainajam svešiniekam. Tas izbolīja acis:
- "Universāls"! No kurienes tu to dabūji?
- Mēs nogalinājām melno milzi, - Jasena lepni atbildēja.
- Ko?! Jūs... nogalinājāt to nēģeri?!
Vladejs pamāja, saprotot atbrīvotā jūtas, padomāja un piebilda:
- Mums palīdzēja. Viens no tiem, kas bija šeit, pie tevis. Tevi spīdzināja, vai ne?
- Punktīgi, mazais. Un kurš tad tev palīdzēja? Noskūtais ķēms?
- Nē cits, viņš stāvēja malā... tāds bāls... ļoti dīvains, vienaldzīgs.
- Valetovs? Nevar būt! - Grigorijs Belijs uzmeta skatienu medicīnas kombainam, kas mirgoja ar zaļām un dzeltenām gaismām, gribēja atkārtot "tas nevar būt" un apklusa.
- Dīvaini... bet bez kāda palīdzības es tiešām nebūtu izkļuvis no bezsamaņas. Kāds ir ievadījis atlēciena programmu uz atgriešanu pie normas. Kas? Valetovs? Muļķības! Nolaupīt, lai vēlāk... - Melnmatainais vīrietis apklusa, viņa seja kļuva drūma un noraizējusies. - Velns ar ārā, vai tiešām viņi no manis izvilkuši saziņas kodu ar Stasu?
- Iesim, - Vladejs pavilka viņu aiz piedurknes. - Šurp nāk svešie... ļaunie cilvēki, viņi drīz būs klāt.
- Jā, laiks, - Grigorijs attapās. - Ne velna nesaprotu, abrakadabra kaut kāda... Ja vēl zinātu, kurp iet... un rācija arī pārstāja darboties.
- Vai jums ir draugi Kalnā? Es varu aizvest pie viņiem.
- Tu ko, vari šeit orientēties?
- Viņš ir karotāja pakāpes volhvs! - Jasena atkal ar lepnumu teica. - Viņš redz dzīvi.
- Gaišreģis, tātad. Man noteikti šodien ir paveicies. Nu, vediet arī, kā jūs tur? Rossini? Gandrīz tāpat kā krievi. Šķiet, ka Fortūna ir nolēmusi ar mani nestrīdēties. Cik ilgi jūs klīstat pa Stumbru... tas ir, pa Kalnu?
- Mēs esam šeit trešo dienu, - teica Vladejs, ieskatoties koridorā. Pārējie sekoja viņam, katrs turot savu ieroci gatavībā: Loku - Jasena, zibens metēju, sauktu par "universālu" - Grigorijs.
- Vai esat saskāries ar darba zonām? - Pēdējais jautāja.
- Kā? Zonas?
- Nu, Kalna posmi ar aizsardzību, ar lidojošām gaismām, visādiem mehānismiem?
- Vai dzīviem, vai?
- Jā, līdzīgi dzīviem.
- Mēs nejauši iekļuvām vienā no šādiem Kalna koridoriem, tik tikko aizgājām.
- Briesmīgi! - nevainīgi piebilda Jasena.
Grigorijs satvēra Vladeja plecu ar dzelzs pirkstiem un apstādināja viņu. Pēdējais nesaprata, kas par lietu, veikli atbrīvojās, atlēca atpakaļ, satverot zobena rokturi.
- Nu nesatraucies tu tā, - Grigorijs saviebās, uzmanīgi raudzīdamies jaunekļa sejā. - Vai jūs tiešām redzējāt... bijāt drošības zonā?
Vladejs neatbildēja, uzskatot jautājumu par lieku.
- Vai ceļu uz turieni parādīt varēsi?
- Protams, ka viņš var, - atbildēja drauga vietā, ne mazāk aizskartā Jasena.
Grigorijs ar spēku paberzēja sev pakausi, nokrekšķināja un sirsnīgi sacīja:
- Mīļie, mani dārgie, ja vien jūs zinātu, kādi jūs esat varoņi!
Lai meklētu Valetovu un Beliju un pie reizes arī Ruzajevu, Ivašura sadalīja nodaļu divās grupās, stingri pavēlot uzturēt pastāvīgus sakarus. Viņi nolēma iet ar "ķemmi", pa divi vai trīs katrā stāvā, caurlūkojot istabu pēc istabas. Citu meklēšanas iespēju neviens neierosināja.
Polujanovs tika pievienots Kostrovam un Tajai, bet Ždanovs devās kopā ar Ivašuru, lai gan abi bija ar mieru iet pa vienam, pārliecināti par saviem spēkiem. Tomēr visi saprata, ka notiek kaut kas ārkārtējs, apkārt vārās slepena un cilvēkiem naidīga dzīve, un viņi vairs nedrīkst riskēt. Kļuva skaidrs, ka bijušā hronopaātrinātāja ēkā slēpjas ļauni spēki, ka pēc tam, kad Stumbrs atstāja hronourbja “stīgu”, tajā palika arī “sanitāri”, bijušie “hronoķirurgu” kalpi, tāpēc bija ātri jānosaka, vai šahtā nav darba zonu, un jāidentificē ienaidnieka spēki. Ne Ivašura, ne Ždanovs nešaubījās, ka Ruzajeva un Valetova pazušana kopā ar Beliju ir saistīta ar šo ienaidnieku darbību.
Pārmeklēšana sākās no deviņdesmit piektā stāva, kurā bija gulējusi nodaļa. Nokāpa trīs stāvus uz leju, tad devās augstāk. Tomēr pēc stundas Ždanovs deva signālu uzmanībai, un otrā grupa pievienojās viņiem, par laimi nebija tālu no kāpnēm.
