Ienira apses biezokņos pa kreisi no svaigā, grantētā ceļa, atkal izgāja uz elektropārvades līniju. Kustības temps palēninājās, nācās iet arvien uzmanīgāk, lai neradītu troksni pa grīšļiem un niedrēm. Tāpēc atlikušie seši kilometri līdz tornim tika veikti vairāk nekā pusotrā stundā. Visbeidzot izkļuva paugurainā klajumā, ko bija veidojušas Torņa kustības, uz kura nekas neauga, pat zāle, apstājās pamesta bruņutransportiera aizsardzībā, kas kādreiz bija nokļuvis zem "nāves izmeša". Visurgājēja priekšējās bruņas mirdzēja kā sudrabs, savukārt pakaļgals, gluži pretēji, kļuvis melns, it kā ar kvēpiem nosmērēts.
Leitnants pieskārās Ivašuras plecam un norādīja uz labo pusi. Igors Vasiļjevičs pacēla pie acīm no pētniekiem paņemto nakts redzamības aparātu. Lauks un Torņa melnā siena, kas klāja pusi debess, iekrāsojās visos sārtinātos un brūnos toņos. Tornis vairs nebija monolīts, kā ieeja ellē, tas bija pārklāts ar gaišāku rubīna plankumu zīmējumu uz vispārēja tumši brūnā fona un oranžu vēnu sietu, kas liecināja par kaut kādiem siltuma avotiem. Lauks bija kļuvis gaiši brūns ar daudzām tumšākām svītrām. Un uz šī fona spoži izgaismojās divas metāla barakas, piecas automašīnas, trīs furgoni, džips un "volga", kā arī dažādu kastu un mucu kaudzes. Pie tiem rosījās cilvēki, taču no kilometra attāluma, izmantojot noktovizoru nebija iespējams redzēt, ko viņi dara, bet binokļi naktī neko daudz nepalīdzēja.
- Pēc manām domām, viņi Tornī nes kastes, - Kostrovs ar lūpām ieelpoja Ivašuras ausī.
- Ko tas varētu nozīmēt?
- Tikai vienu: kastēs ir sprāgstvielas, mucās benzīns, un tās tiek iznēsātas pa visu ēku uz turieni, kur ir hronomembrānu lifti. Lai droši iznīcinātu liftus, sprāgstvielu vajag daudz, tāpēc nēsā jau vairākus mēnešus. Ja varētu uzziniet, kādā stadijā ir visa operācija.
- Lai to izdarītu, vajag iekļūt Stumbrā un pārbaudīt. Pie tam bez trokšņa. Visu uzfilmēt.
- Priekš kam?
- Pulkvedim nepieciešami pierādījumi par FSB darbību, kas nav sankcionēta no augšas, tikai pēc tam viņš varēs izmantot militāro pretizlūkošanu un mums palīdzēt.
- Varbūt varam tikt galā paši?
- Netiksim.
- Un, ja nu viņš ir ar šitiem? Un šie viņa profesionāļi - "sanitāri"? Vienreiz jau sadedzinājāmies - ar Odincovu.
- Es pārāk labi pazīstu Oļegu. Turklāt viņš nenodarbojās ar Torni un nevarēja ieinteresēt "sanitārus".
- Tad būtu labi tūlīt drāzties turp.
- Kur? - pulkvedis pievirzījās runātājiem; viņš bija dzirdējis pēdējo frāzi.
- Bērns joko, - Ivasura dusmīgi nočukstēja. - Nu ko, Oļeg Borisovič, vai esi izlēmis?
- Pa pusei, - Garaņins aprauti atmeta. - Tas, ka pa ceļu līdz Tornim brauc kravas automašīnas, vadājot visādas kastes, vēl neko nenozīmē. Arī šī nometne, kas atrodas pie sienām. Maz ko drošības dienests var darīt?
- Tieši tā, - Kostrovs ironiski norūca. - Igor, paņemsim vismaz drimmeri, vai kā. Tas var noderēt jebkurā laikā.
- Par agru, lai guļ.
- Ko paņemsiet? - ziņkārīgi jautāja Garaņins.
- Kad mēs izkļuvām no turienes, mēs pie Torņa paslēpām vienu lietu, ko sauca par drimmeri. Runā, ka tas var pārveidoties par jebkuru cilvēka roku produktu, bet mēs to izmantojām kā zobenu.
- Kaut ko jaudīgāku neienāca prātā paķert līdzi?
- Pirmkārt, mums katastrofiski nebija laika dabūt ieročus, otrkārt, drimmers ir ļoti neparasta ierīce. Var gadīties, ka tu ieraudzīsi to darbībā. Nu, izlūki, atgriežamies. Šeit mums vairs nav ko darīt. Tagad mēs zinām vienkāršāko veidu, kā nokļūt pie Torņa. Sagatavosimies un atgriezīsimies. Lai tikai neviens mums netraucētu.
Pēkšņi bāzes zonā uzmirgoja prožektors. Tās stars aprakstīja pusloku un atdūrās pret bruņutransportieri, aiz kura slēpās Ivašuras nodaļa. Visi sastinga.
- Atpakaļ! - Garaņins gandrīz bez skaņas nočukstēja.
- Nesteidzies, - Igors Vasiļjevičs piespieda pirkstu pie lūpām. - Par laimi, viņiem nav suņu, bet, ja nāks cilvēki, mums vienmēr būs laiks sašaut prožektoru un aiziet. Es negribu taisīt lielu traci.
No tālienes atskanēja skaļas balsis, čīkstoņa, metāliska klinkšķoša skaņa. Tajā pašā sekundē visurgājēja virsbūvē trāpīja lode, ar spindzienu rikošetēja un tikai pēc tam atskanēja šāviens.
- Sagatavojieties. - Ivašura izņēma "universālu". - Tiklīdz es sašaušu prožektoru - skriešus uz mežu un gar upi līdz purvam.
Atskanēja otrais lodes atsitiens pret BTR sānu, šoreiz bez rikošeta, tad šāviena klikšķis. Acīmredzami šaudījās no šautenes ar optisko tēmekli.
- Velni tādi, viņiem droši vien ir skaņas skeneri! - Ivašura izbāza roku no kāpurķēžu aizmugures un izšāva divus šāvienus, par lodēm izvēloties plazmas sabiezējumus. Divas blāvas zīles izmēra bumbiņas aizlidoja pa lāzera iezīmētā stara asi un izšķaidīja prožektoru putekļos. Uzkritusī tumsa šķita absolūta.
- Aiziet! - Ivašura izelpoja, un viņi metās atpakaļ, riskējot paklupt uz zemes slāņa vai akmens un salauzt kaklu.
