— Nē, nedomāju vis, — Miks pakratīja galvu. — Man šķiet, tas ir no uztraukuma.
— Par ko tad tu uztraucies? — iesmējās Marts. — Tas taču nebūs nekāds eksāmens!
— Tu domā? — Miks attrauca, bet Kristiānām nez kāpēc šķita, ka draugam varētu būt taisnība. Ka tas, kas viņus šodien gaidīja, patiešām būs vairāk eksāmens nekā parastas mācības.
— Jau tas, ka viņiem vajadzēja gaidīt, līdz atgriezīsies tas Markuss, kaut ko nozīmē, — sacīja Miks. — To, ka tas nav nekas parasts, ko var paveikt jebkurš pasniedzējs.
— Tā patiešām varētu būt, — sacīja Linda, un Miks atkal piesarka, tikai šoreiz no prieka. — Tas būs kaut kas tāds, ko var izdarīt tikai Markuss, tātad tas būs kaut kas ļoti īpašs.
— Beidziet mani baidīt, — iesmējās Marts. — Pietiek jau ar to vakardienas monstru. Man vairāk negribas tādus piedzīvojumus!
Kristiāns papurināja galvu.
— Nu, nezinu… No vienas puses, Miks un Linda runā loģiski. No otras puses, šeit taču ir Lietuvene. Nedomāju, ka viņa atļautu
Markusam darīt nezin ko… Kaut ko, kas varētu būt bīstami. Atcerieties, kā viņa niknojās par sniega močiem!
— Nav jau teikts, ka tam jābūt kaut kam bīstamam, — iebilda Linda. — Es tikai domāju, ka tas būs kaut kas ļoti īpašs. Kaut kas tāds, kas citiem pasniedzējiem nav pa spēkam.
Istabā ienāca lleinas tante.
— Ak tad te jūs visi esat! — viņa iesaucās, izskatīdamās ļoti atvieglota. — Un es domāju, kur visi palikuši! Tagad žigli uz ēdamzāli brokastis! Kad būsiet paēduši, jums atnāks pakaļ.
— Kas atnāks? Kur atnāks? — jautāja Kristiāns.
— Pasniedzēji, — atteica Reinas tante. — Turpat uz ēdamzāli. Paēdiet brokastis un palieciet turpat.
— Skaidrs, — novilka Kristiāns un, paņēmis aiz rokas Tīnu, domīgi devās Reinas tantei nopakaļ. Viņa jau sparīgi rikšoja pa gaiteni uz ēdamzāles pusi.
Ēdamzālē bērnus apņēma gardu smaržu mākonis.
— Mmm, — noteica Linda, kāri vilkdama gaisu nāsis. — Es pēkšņi esmu izbadējusies!
Kristiāns jutās tāpat. Visapkārt smaržoja pēc svaigi ceptām maizītēm, grauzdēta bekona un vēl visa kā…
Zāle bija tukša, un tikai viens no galdiem bija klāts sešām personām.
— Tas jums, — Reinas tante noteica, pamādama uz galda pusi.
— Sēdieties, tūliņ būs klāt ari ēdiens.
Bērni apsēdās, un pēc mirkļa no virtuves parādījās daži jauni puiši, nesdami šķīvjus ar kruasāniem, paplātes ar omleti un bekonu un vēl dažnedažādus labumus. Kāds atnesa ari krūku ar apelsīnu sulu un tējas kanniņu, un bērni kāri metās virsū ēdienam.
Arī Reinas tante ēda kopā ar viņiem, bet Spokam uz grīdas bija nolikta bļodiņa ar viņa maltīti.
Viņi ēda klusēdami, līdz bija apēsts viss līdz beidzamajam krikumiņam. Tikai tad Kristiāns pajautāja:
— Kas īsti šodien notiks?
Reinas tante malkoja karsto tēju un bridi neatbildēja.
— Mācības, — viņa beidzot atteica vienā vārdā.
— Nu, to mēs zinām, bet kas tās īsti būs par mācībām? — jautāja Marts.
— Mums jānoskaidro, kuram nojums piemīt tas spēcīgais imago meistara potenciāls, ko pirms kāda laika uzrādīja imagometrs, — Reinas tante sacīja.
Kristiāns sēdēja, pieri saraucis. Visu to viņi jau sen zināja.
— Kas tieši mums būs jādara? — viņš skaidri un gaiši noprasīja.
— To es nezinu, — Reinas tante atzinās, un bērni noelsās.
— Kā — nezināt? — Linda vaicāja. — Es domāju, jūs visi darbojaties kopā?
— Zināmā mērā, jā, — atteica Reinas tante. — Taču, kas attiecas uz Markusa programmu, viņš to izstrādāja viens un vēlējās nepubliskot.
— Kāpēc tā? — bērni vienā balsī izsaucās.
— Nu, droši vien tādēļ, lai mācības būtu efektīvākas, — izvairīgi noteica Reinas tante.
Kristiānām tas nepavisam nepatika. Lai cik dīvaini reizēm uzvedās Reinas tante, zēns tomēr bija pārliecināts, ka viņa bērnus aizstāv un neļaus nodarīt viņiem pāri. Taču, ja viņa par paredzamajām mācībām pat nav informēta, tas vairs tik labi neizskatījās.
Kā nojauzdama Kristiānā domas, Reinas tante pasteidzās paskaidrot:
— Jums nav ne par ko jāuztraucas. Tas nebūs nekas bīstams. Markuss gluži vienkārši mēģinās atbrīvot jūsos to imago potenciālu, kurš kaut kādu iemeslu dēļ šobrīd neizpaužas.
Kristiāns klusēdams pamāja, bet nodomāja: to, ka tas būs droši, Reinas tante gan nevarēja apgalvot, ja jau viņa pat nezināja, par ko ir runa…
Taču viņa domu pavediens tika pārtraukts, jo ēdamistabas durvis strauji atvērās un pa tām ienāca trīs pasniedzēji — viens vīrietis un divas sievietes. Viņi devās pie bērnu galda, un viena no sievietēm — neliela auguma pusmūža kundze, īsiem, tumši brūniem matiem — kaut ko islandiski sacīja Reinas tantei.
Viņa noklausījās, tad pamāja un sacīja bērniem:
— Tātad tā. Pasniedzēji tagad jūs pavadīs katru uz savu telpu. Tur jums jāsēž un jāgaida, līdz jūs pasauks. Kad jums atnāks pakaļ, vienkārši ejiet līdzi. Tālāk paši sapratīsiet, kas jums jādara.
Bērni saskatījās. Tātad viņi tiek izšķirti. Kristiānām šķita, ka tas nav labi, bet viņš nevarēja arī izdomāt, ko lai iebilst.
Tikmēr pasniedzēja teica vēl kaut ko, un Reinas tante tulkoja:
